Aizkrauklietis Gatis Erdmanis mācās Rīgas dizaina mākslas vidusskolā (RDMV), nu jau 4. kursā. Jaunietis studijas sāka dekoratīvās tēlniecības nodaļā, taču specialitātes nosaukums mainīts, un diplomā būs ieraksts — formas dizaina speciālists. Viņš vairākkārt ar panākumiem piedalījies gan Latvijas, gan starptautiskos dizaina konkursos. Gatim patīk radīt, un viņš domā studēt ārzemēs.
Ārzemēs maksā
vairāk
— Pirmie soļi mākslā bija…
— … Aizkraukles mākslas skolā. Bija brīdis, kad apnika un gribēju aiziet no skolas, bet māte palīdzēja noturēties uz, manuprāt, pareizā ceļa. Mākslas skolā visvairāk saistīja ādas apstrāde, tomēr nevaru teikt, ka tolaik bija apziņa — kā man tas patīk! Tā bija skola, pienākums. Pabeidzu pamatskolu un nolēmu gadu atpūsties, nemācīties, tomēr garlaicīgi, nevarēju tā — neko nedarīt. Ar draugu izdomājām — aiziesim uz kursiem, ko piedāvāja RDMV. Kursos sagatavoja iestājeksāmeniem, bet mēs gājām tāpat vien, lai iemācītos ko jaunu, attīstītu sevi. Gāja laiks, un es sapratu, ka šī skola varētu būt īstā. Plānoju studēt arī tālāk. Visu jau nosaka nauda — ja tās nav, daudzas iespējas nav reālas. Ja būtu iespējams, gribētu studēt Londonā, Svētā Mārtina mākslas akadēmijā. Tā ir ļoti prestiža skola, bet tur gadā jāmaksā 10 tūkstošu mārciņu. Laikam jau talants nav izšķirošais, un to, kur nākotnē būsi, nosaka arī tas, cik naudas ir kabatā.
— Talants, tavuprāt, ir sekundārs?
— Protams, to nevar nopirkt, bet, ja ir slikti materiālie apstākļi, tad “izsisties”, sevi pierādīt un apliecināt ir daudz grūtāk.
— Vai tev ir konkrēts mērķis?
— Jā. Mans sapnis ir liels — vēl nekonkrēts. Tā varētu būt kompānija, kas piedāvā plaša spektra dizainu — veido reklāmas video, klipus, logo. To, ko es vēlos sa-sniegt, var realizēt jebkurā valstī, ne tikai Latvijā. Es to darīšu tur, kur būs izdevīgāk. Ja te nevarēšu atrast darbu, ko vēlos darīt, tad, protams, mēģināšu ārzemēs. Tur dizains ir lielākā cieņā, un cilvēki par skaistumu ir gatavi maksāt vairāk.
“Parāvis” uz visu
— Tomēr studēsi ārzemēs?
— Esmu atradis vienu skolu Zviedrijā, tajā studijas Eiropas Savienības iedzīvotājiem apmaksā valsts. Lai tajā varētu mācīties bakalaura programmā, jāzina zviedru valoda, un tas man neder, toties maģistra programma ir angļu valodā. Tāpēc plānoju iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, iegūt bakalaura grādu, bet maģistra programmā studēt Zviedrijā. Domāju studēt vismaz turpmākos desmit gadus, neapstāšos. Tas man ir svarīgi.
— Vairāk darbojies ar datoru vai arī kaut ko gatavo un zīmē tāpat?
— Man patīk zīmēt un veidot, gatavot arī ar rokām, ne tikai datorā. Patīk šūt, grebt koku. Nav konkrēta virziena, mani “parāvis” uz visu.
— Tu piedalījies starptautiskā konkursā un iekļuvi finālā.
— Bija jāizdomā reāls produkts, ko var ražot un kas būtu cilvēkiem nepieciešams. Tēma bija “Inteliģentā mobilitāte”. Radīju gaisa dezinficēšanas ierīci, kas padara vidi tīrāku. Arī nākamgad plānoju piedalīties konkursā.
Patīk alternatīvas lietas
— Saista arī klasiskā māksla?
— Ja man jāiet uz izstādi, tad jā, labprāt. Bet, ja ir jāglezno, tad tas nav mans lauciņš. Man patīk kaut kas alternatīvs, jauns un interesants.
— Arī pats esi radījis ko tādu?
— Nesen piedalījos vienā projektā, to vadīja divi britu dizaineri. Kādā pamestā mājā Rīgā bija jāveido interjers. Interesants pasākums. Ir cilvēki, kas apmeklē laikmetīgās mākslas centru “kim?”, lai redzētu urbānos darbus, performances. Esmu novērojis, ka šobrīd urbānā māksla un “pagrīdes” projekti “iet uz priekšu”. Draugs nesen viesojās Romā, kur bija pasākums urbānajiem māksliniekiem, tāds vērienīgs puslegāls pasākums.
— Kāds, tavuprāt, ir urbānais mākslinieks?
— Man tas šķiet cilvēks, kurš brīvi izpauž sevi, neizmantojot klasiskos izteiksmes veidus, kurš domā kreatīvi, neatkārtojas. Tur jābūt īpašam talantam, iekšējai pārliecībai un redzējumam. Tas ir mākslinieka dzīvesveids un domāšana.
— Un tavs dzīvesveids ir…
— Bohēma. Tas nav tā, kā cilvēki lielākoties izprot šo vārdu — uzdzīve, alkohols. Tā ir lietu un dzīves uztvere — tāda patvaļīga, neplānošana, nepiespiestība, brīvs lidojums. Man bohēma ir domāšana, pārliecība. Ar to viss sākas. Dzīvesveids. Brīvība.
— Skola ierobežo?
— Jāplāno savs laiks. Tomēr, ja esi veiksmīgs savā jomā, vari ar visu tikt galā, tad nav īpašu problēmu. Ja labi iznāk, visu var paspēt.
— Ko tu darīji vasarā?
— Bija divi brīvi mēneši. Pastrādāju vienā firmā par datordizaineru, man par to nemaksāja. Strādāju Rīgā, “Spicē”.
— Vai nevari atrast algotu darbu?
— Tad jābūt profesionālim. Var-būt varu radīt ko pārdodamu, bet uzskatu, ka man vēl jāaug.
Apģērbu sev pāršuj pats
— Tev ir interesants ģērbšanās stils. Vai tā ir vēlēšanās būt atšķirīgam?
— Arī. Aksesuārus izvēlos pēc izjūtas, mani “neparauj” lietas, kas ir visiem. Tuneļus ausīs ieliku jau sen, pats izvirpoju. Galvenais ir kaut ko radīt, process ir svarīgs. Par to, vai priekšmets pēc tam būs lietojams, tajā brīdī nedomāju. Kaut vai šīs stereo austiņas — pats apšuvu. Arī drēbes šuju un pāršuju, lai tās patiktu man pašam.
— Cik svarīgi ir brendi?
— Tā ir tāda ilūzija, smadzeņu skalošana. Daudzi brendi ir vienkārši bezjēdzīgi, veiksmīgi “uzskrūvējuši” savu vārdu, bet ir daži brendi, kur patiešām ir padomāts par kvalitāti. Man ir vienalga, brenda apģērbs vai nē, galvenais, ka patīk.
— Kāda, tavuprāt, ir Aiz-
kraukle? Ko vajadzētu mainīt, lai tā patiktu jauniešiem?
— To, vai jauniešiem te būs patīkami, noteiks tas, ko pilsēta varēs piedāvāt saistībā ar darbu. Par vizuālo — es noteikti nekrāsotu skolas un mājas pasteļtoņos un nezīmētu kvadrātus. Man nepatīk masveida produkcija. Protams, Aizkrauklē daudz ko nosaka tās vēsture. Tomēr pilsētu var padarīt citādu arī ar zaļiem laukumiem, parkiem, objektiem. Tā var pārvērst pat drūmu pilsētu.
Vajag dzirksteli
— Vai tev ir vēl kāds vaļasprieks?
— Aizraujos ar snovbordu, ar riteņbraukšanu — man ir foršs ritenis, “fiksītis” (fiksētā pārnesuma velosipēds). Šim ritenim nav brīvgaitas, un to apstādināt var, tikai ļoti spēcīgi sabloķējot kājas. Tajā brīdī tev jābūt spēcīgākam par ratu, kas griežas. Pēc satiksmes noteikumiem pa ielu ar tādu nedrīkst braukt. Es braucu Rīgā, un tas ir viens no visātrākajiem pārvietošanās veidiem. No “Spices” līdz “kojām” pie “Arēnas Rīga” var aizbraukt 10 minūtēs. Ekstrēma pārvietošanās, bet avārijā neesmu iekļuvis.
— Kas palīdz iedvesmoties?
— Garastāvoklis brīdī, kad jārada. To savukārt var radīt arī ar mūzikas palīdzību. Galvenais, lai ir dzirkstele, un tad jau skicēju tik ātri, ka pat lapas neredzu.
— Kāda mūzika tev patīk?
— Nav konkrēta žanra, svarīgi, lai mūzika ir skaista un skanīga. Lai ir baudāms sniegums. Nepievēršos tikai vārdiem. Galvenais, lai “parauj” dziesma. Mūziku piemeklēju garastāvoklim, lai sekmētu konkrēto lietu, ko daru. Lai to varētu darīt veiksmīgāk.
