Izdevniecība “Poligrāfijas infocentrs” laidusi klajā pļaviņietes Aldonas Cinītes grāmatu ““Saldā” dzīves novakare”. Tas ir romāns par autores pieredzēto 90. gados un notikumu vērtējums.
Pazīs sevi
Šī ir jau piektā pļaviņietes grā-mata, un Aldona Cinīte uzskata, ka arī pati vērtīgākā, jo stāstīts par dzīvi mums apkārt. Grāmatā attēlots mūsu laikmets no viena cilvēka — autores — skatpunkta. To visu noteikti piedzīvojuši daudzi no mums. Grāmatas galvenā varone Elīna stāsta par to, ko cilvēkiem vajadzēja pieredzēt zemes reformas gaitā, atgūstot īpašumus un atgriežoties dzīvot dzimtajā mājā. Grāmatā sevi pazīs ne tikai Pļaviņu apkārtnes ļaudis, bet arī dažs politiķis un citi valsts vai pašvaldības pārstāvji, kurus autore nodēvējusi trāpīgos vārdos. Piemēram, bijušais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, kura darbu Aldonas kundze vērtē ļoti negatīvi, atainots kā Otto Pidriķis.
— Grāmatā ietverti notikumi no 1990. līdz 2007. gadam. Piezīmes romānam rakstīju un krāju kaudzītē. Šai grāmatai jau vajadzēja iznākt pirms trijiem gadiem, bet viena tipogrāfija pē-dējā brīdī atteicās to iespiest, cita — bankrotēja. Tas man deva iespēju rakstīto papildināt. Tagad laba sadarbība izveidojusies ar SIA “Poligrāfijas infocentrs”, kas izdod jau otro manu grāmatu, — stāsta Aldona Cinīte.
Vāka noformējumu veidojuši izdevēji. Aldonas kundzes vēlme bijusi, lai uz grāmatas vāka ir vīna glāze, suns un ābeļziedi. Pēdējo gan nav. Autore teic, ka noformējumā izmantotas arī Latvijas karoga krāsas, un tām noteikti ir saistība ar romāna saturu, jo vēsta par valsts atdzimšanas laiku.
Kā var nerakstīt!
Cinītes kundze atzīst, ka padomā ir vēl kāda grāmata, kurai materiāls jau savākts. Viņa smej, ka tā gan nebūšot par suņiem, lai gan par šo tēmu būtu daudz ko rakstīt. Aldonas kundze ir cilvēks, kurš allaž cenšas palīdzēt nelaimē nonākušam dzīvniekam — gluži kā ātrās reaģēšanas vienība. Daļa piedzīvotā aprakstīta grāmatās “Paskaties man acīs!” un “Lūdzu, palīdzi man!”.
— Pirms kāda laika man pastāstīja, ka viena kucīte dzīvo iesprostota nelielā šķūnītī. Vienojos ar saimniekiem, ka dzīvniekam jāmeklē jaunas mājas. Pašiem viņiem nekas neizdevās, un procesā iesaistījos es. Pēc sunīša atbrauca ģimene no Kokneses. Viesi gan sākumā bažījās, kā suns iejutīsies jaunās mājās, kur ir saimniecība ar vistām un kaķiem… Kad dzīvnieku izlaida no sprosta, sākumā domājām, ka viņš mūs saplosīs, jo nikni rēja. Izrādījās, ka suns tik ļoti priecājās par sabiedrību! Tad arī blakusmājā atvērās logi, un cilvēki teica, lai ņemam to suni, jo viņš jau ilgāku laiku tur mokās. Mums visiem bija asaras acīs, un es koknesiešiem teicu, ka šo suni taču nevar neņemt! Kā lai par tādiem gadījumiem nepastāsta citiem? — secina pļaviņiete Aldona Cinīte.
