Viņa runas plūdus grūti apturēt, bet nākas ieklausīties, lai daudzas līdz šim neizprastas lietas iegūtu kādu konkrētu apveidu. Jensam neinteresē saldi mīlas romāni vai bestselleri, brīvo laiku viņš labprāt velta sevis pilnveidošanai, apmeklējot valodu kursus vai indiešu filozofu lekcijas. Jau astoņus gadus viņš strādā Briselē, bet vasarā atgriežas savās vienīgajās īstajās mājās Bebros.
Viens no simtiem
— Teicāt, ka kopš 2003. gada strādājat Briselē. Vai tas ir pakāpiens karjerā?
— Kāda tur, lielā kolhozā, puisim no dziļiem laukiem karjera? Vienmēr atradīsies kāds labāks no smalkām partijām un skolām. Patiesība ir ļoti vienkārša. Nevarēju savilkt galus kopā. Īpašumos ēkas bruka, strādāju divos darbos, nereti arī sestdienās pie kādiem projektiem, un saņemtā nauda bija mērāma simtos. Secināju, ka tā taču nevar. Kādu laiku vadīju konsultāciju firmu, bet secināju — ja visus nodokļus nespēju maksāt, to labāk aizvērt. Ierēdniecības patvaļa un uzbāzība, kāre sodīt man traucēja veiksmīgi strādāt Latvijā. Parēķināju, ka nopelnīt vajadzētu piecas reizes vairāk, kā tolaik saņēmu, un tādu iespēju deva Eiropa. Sākumā doktorantūrā Dānijā studēju politikas zinātnes, un par to man vēl maksāja 10 tūkstošu kronu mēnesī, jo pienākumos bija arī pasniedzēja darbs un rakstu rakstīšana publikācijām. Drīz vien no Eiropas Parlamenta saņēmu piedāvājumu nopelnīt trīs reizes vairāk. Tas savukārt notika tāpēc, ka pirms pāris gadiem izpildīju Eiroparlamenta personālatlases datubāzes anketu. Protams, patīkams pārsteigums, jo tādu kā es bija simtiem tūkstošu. Laikam valodu zināšanas, ekonomikas jautājumu pārzināšana bija noteicošais. Pārsteidza mani tas, ka tur kandidātus izvēlas nevis atbilstoši specialitātei, bet pēc nejaušības principa un par pamatu ņemot kādu vienu izteiktu prasmi. Nevaru teikt, ka strādāju savā specialitātē, lai gan tālu no tās neesmu.
Problēma ir mazajām valstīm
— Jūs intervijās un rakstos Eiropas Savienību nereti esat salīdzinājis ar Padomju Savienību.
— Ja tā ir bijis, tad acīmredzot esmu vēlējies akcentēt kādu argumentu. Bet, nenoliedzami, lielākās valstis Eiropas Savienībā izceļas un iegūst vairāk, savukārt tās, kurām jāgaida rindā, negūst tik daudz kā citas. Strādājot Briselē, nācies dzirdēt atklāti sakām: jūs (Latvija) esat no tiem, kuri budžetā daudz nedod, ko jūs vispār varat prasīt, uzstāt?
— Šāda attieksme acīmredzot raksturīga katrai savienībai?
— Jā. Vēlēšanās būt noteicējai. Problēma ir mazajām valstīm, kurām nav līdzekļu vai sapratnes, kā pie tiem tikt. Es uzskatu, ka Latvijai ir šāda problēma. Nepatīkami ir apzināties, kas notiek ar maksājumiem lauksaimniekiem. Pirms trim gadiem Kristovskim teicu, ka 2011. gadā ES Komisija publicēs jauno finanšu perspektīvu. Pirms tas nebija izdarīts, bija iespēja Briselē kaulēties par lielākiem maksājumiem. Kristovska kungs to uztvēra ļoti nenopietni, sakot — kur vēl vienpadsmitais gads! To savukārt izmantoja Sandra Kalniete, paziņojot, ka viņa to vien dara, kā prasa. Bet, kad vērtē padarīto, neko vairāk par protestiem viņa nav izteikusi un arī tad, kad jau bija par vēlu, pēc finanšu ziņojuma publiskošanas.
“Vilcienu” regulāri nokavē
— Jūsuprāt, arī pārējie lauksaimnieku organizāciju pārstāvji neko nedara šajā jautājumā?
— Arī citi runātāji, kuri savas domas pauž Latvijas presē vai citos masu medijos, ir vairāk teatrāli, skaisti runā par to, ka rūp lauksaimniecības nākotne, bet visas iespējas, visi “vilcieni” regulāri tiek nokavēti. Piemērus neminēšu, tie katram pašam redzami.
— Vai, jūsuprāt, Latvija ir pelnījusi lielākus Eiropas maksājumus?
— Esmu dzirdējis arī tādus apgalvojumus, ka, piemēram, graudkopjiem, kuri ir konkurētspējīgi ar Eiropas ražotājiem, šādas subsīdijas vispār neesot vajadzīgas. Ar ko šādus izteikumus pamato? Ar pēc iespējas lielāku platību nomāšanu par sviestmaizi. Tas nozīmē atteikšanos no Eiropā iedibinātā modeļa, kad saimniecība vidēji ir vairāku desmitu, ne simtu hektāru liela. Savukārt Latvijas ekonomikā politiķi cenšas zemniekus mierināt, ka vajag tik paciesties, kaut kad jau pienāks mūsu kārta. Šāda attālināšanās no Eiropas saimniekošanas modeļa notiek arī citās nozarēs.
— Jūs bijāt 10. Saeimas deputāta kandidāts, bet 11. Saeimas vēlēšanās nekandidējat. Kādēļ?
— Pēc viena otra partijas biedra kritizēšanas mana klātbūtne sarakstā acīmredzot nav vēlama. Pievienoties citai partijai nevēlos, jo daudzas no tām pazīstu, tā teikt, tuvplānā, un man nav pieņemama partija, kura vēlas strādāt valdībā un diskutē ar kreisi noskaņotajiem. Nevaru būt arī ar tiem, kuriem nerūp attīstība ārpus Rīgas. Vienu no jaunākajām partijām uzskatu par ārvalstu lobiju, kura rīkojas pēc komandas, nevis sirdsapziņas. Tāpēc “jāsēž” vien tur, kur esmu.
— Deputāta kandidāta anketā norādījāt, ka esat dzimis Viesītē, bet, zinu, ka sevi uzskatāt par bebrēnieti.
— Viesītē esmu tikai dzimis. Bērnību pavadīju Bebros, bet vecāku darbavietas dēļ skolā gāju Jēkabpilī. Daudzus bebrēniešus zinu — Krievāru, Mairu Sprukuli, toreiz Midegu. Man viņa ir tuva radiniece, mūsu vecmāmiņas ir māsas. Arī Plūmes kungu, kurš nu jau aizsaulē, labi pazinu.
Lauksaimnieku teātris
— Vai bioloģiskajai saimniekošanai Latvijā ir nākotne?
— Latvijas apstākļos nereāli novilkt striktu robežu starp lauksaimniecību kā dzīvesveidu un ražošanu. Lai cilvēkus noturētu laukos, bez lauksaimnieciskās darbības nepieciešama vēl kāda cita, bet ne obligāti ekotūrisms. Esmu negatīvi noskaņots pret bioloģiskās lauksaimniecības pilnīgu atkarību no subsīdijām. Sākumā jābūt ekonomiskam pamatam, un tad ar subsīdijām var ko veicināt, piemēram, palīdzēt iesācējiem. Par nodokļu maksātāju naudu subsidēts lauksaimnieks tāds teātris vien ir, un to pat var salīdzināt ar parazītismu. Pašlaik jādomā par ilgtspējīgu attīstību, kas nozīmē saudzēt vidi un vienlaikus rūpēties par atdevi ražošanā.
— Ekonomiskā krīze, jūsuprāt, beigusies?
— Iespējams, sekos vēl viens vilnis, bet Latvijai tam jābūt gatavai. Te būtu jāaudzē tas, ko spējam izaudzēt un kam ir stratēģiska nozīme. Pasaulē tuvākajos gados noteikti pieaugs pārtikas, zemes cena, un, ja te iznīcinās lauksaimniecisko ražošanu, neaudzēs pat to, ko var audzēt, jēdzīgi nebūs.
Nirvāna neinteresē
— Viens no jūsu vaļaspriekiem ir vēsture. Vai tā nav kā grāmata, kuru reiz izzini un aizver ciet?
— Galvenie vaļasprieki ir daba un vēsture, un no tiem izriet pārējie. Man vēsture atšķirībā no daiļliteratūras patīk tāpēc, ka tajā var iepazīt reālus notikumus, cilvēkus, viņu vērtējumus. Labprāt lasu memuārus, nevis romānus. Vēsture var būt politiskā, kultūras, mākslas, un interesē tās visas. Agrāk mani saistīja Eiropa, bet tagad, kad tā daudzmaz izzināta, ieinteresējusi Āzija. To apceļojis vēl neesmu, bet pēdējā laikā daudz interesējos par Indiju. Ne reliģiskā ziņā, bet meklējot atšķirības no Eiropas kultūras, mūsu filozofijas. Interesanti būtu uzzināt, kā tur trīs tūkstošu gadu laikā mainījušies mākslas un arhitektūras stili. Budisms mani galīgi neinteresē, kāpēc viņi, piemēram, mēģina sasniegt nirvānu. Šad tad Eiropā apmeklēju kādas konferences vai vasaras kursus par Indijas kultūru. Aprēķināju, ka vajadzētu divas nedēļas, lai nedaudz iepazītu Indiju, bet, kad pienāks brīdis, kad varēšu atlicināt laiku, vēl nezinu.
Tā kā nedaudz esmu mācījies sanskritu, tur esot, būtu interesanti aplūkot tūkstoš gadu vecus varbūt uz palmu lapām rakstītus manuskriptus, kurus neviens eiropietis varbūt vēl nav redzējis. Interesanti, ka senie indieši pierakstus veica arī uz bērza tāss.
Valodas pielīp
— Pārvaldāt angļu, franču, spāņu, dāņu valodu. Kā rodas vēlme iemācīties jaunu?
— Daļēji nepieciešamības dēļ, bet pārsvarā tāpēc, ka man patīk kontaktēties ar cilvēkiem un valodas vienkārši pielīp. Briselē bija pazīstama kāda spāņu dāma, kura labprāt aicināja līdzi uz lekcijām par reliģiskām tēmām, un es centos ar priesteriem runāt viņu valodā par filozofiju un vēsturi. Kad kādu laiku kontaktējāmies franciski, domāju: kāpēc nepielikt katram vārdam galā “o”, un turklāt vēl vieglāk izrunāt spāniski. Pieteicos arī spāņu valodas kursos.
Dažkārt, braucot sabiedriskajā transportā, dzirdu cilvēkus sarunājamies nepazīstamā valodā, ieklausos, kādi vārdi atkārtojas, ar kādu izteiksmi tie izteikti. Tā man ir tāda kā spēlīte.
— Vai kontrasts — Brisele un Bebri — ir katru gadu nepieciešams?
— Iespējams, pēc dažiem gadiem mēģināšu Latvijā nodarboties ar savu biznesu, jo darbs Briselē ir kļuvis par mehānisku nodarbi. Eiropa sāk darboties tukšgaitā, vienotais tirgus ir izveidots. Vien mežonīgi augstie banku kredītprocenti Latvijā atbaida no uzņēmējdarbības sākšanas.
