Iztikšanas uzlabošanas nolūkā šogad Indriķi piespiedu iestāties medniekos. Domāju, nu beidzot man blakus būs kārtīgs vīrietis, citādi sirds vai pa muti kāpj ārā, klausoties, kā kolēģis stāsta par nomedītām cūkām, briežiem un bebriem. Pagājušo sestdien Indriķis atklāja pīļu medību sezonu. Biju pārliecināta, ka vismaz piecas atnesīs.
No rīta sagatavoju ēdamo — nopirku vislabāko sviestu un desu, arī kaut ko stiprāku — lai redz, ka nav nekāds tukšinieks. Bet… Labāk mājās būtu ābolus mizojis. Iedomājieties — pa visu dienu nošāva tikai vienu pīli. Un kādu! Tā noteikti bija kāda ilgdzīvošanas rekordiste vēl no pagājušā gadsimta. Es četras stundas vārīju — šķiet, kurpju zole būtu mīkstāka nekā šis putns. Cerēju, ka vismaz kaķiem būs maltīte — viņi stundu zelēja kā košļājamo gumiju, līdz apnika. Tā arī izmetu ārā. Laikam jau ir kā tajā teicienā — kam lemts rāpot, tas nelidos. Medniekam taču arī jādomā ar galvu un process jāuztver radoši — Indriķis noteikti mērķēja uz treknāko, jo vieglāk trāpīt, bet vajag taču uz slaidākajām, tās vismaz nav vecas.
Nelaidīšu vairs viņu uz medībām, citādi zaudējumi lielāki nekā ieguvums. Nākamnedēļ iesim makšķerēt. Un es iešu līdzi — citādi atkal ne to zivi izvilks.
