Taurkalnieši Agris un Artis Beči, viņu māte Solvita ik dienu vairākas stundas pavada mežā, lai piepildītu grozus un spaiņus ar gailenēm un citām sēnēm, kuras gan sausā laika dēļ pagaidām nesteidz izbāzt “galvu” no sūnu segas.
Artis, rādīdams vienas dienas darbu, stāsta, ka, četras stundas cītīgi lasot, dienā iespējams nopelnīt līdz septiņiem latiem. Gadoties atrast pa kādai bērzlapei, bet pārsvarā grozos nonāk gailenes, jo pārējām sēnēm laiks pārāk sauss. Puiši ik rītu mežā dodas ap pulksten desmitiem, un, noejot ap divpadsmit kilometru pa Taurkalnes apkārtnes mežu, pulksten divos grozi piepildīti. “Darba nav, un šie vasarā ir vienīgie ienākumi,” saka Artis. Saules izkarsētas, sēnes kļūst vieglas, un apjoms vien neko nenozīmē. Daļu sēņu atstājot pusdienām. Viņam tās garšo, pagatavotas kā karbonāde — apceptas olā un miltos.
Aleksandra Upadiševa vai, kā taurkalnieši sauc, Šuras tante atzīst, ka sausuma dēļ šogad sēņu maz un tās pašas sakaltušas. Bērzlapes lielākoties ir tārpainas. Pērn meža veltes ikdienas tēriņiem devušas papildu ap tūkstoš latu.
Šuras tante jokojot stāsta, ka jaunjelgavieši un kurmenieši ogu un sēņu laikā pārceļas dzīvot uz Taurkalnes mežu. Šajā pusē ogot un sēņot izdevīgi, jo tepat meža veltes arī pieņem. Salasi, pārdod, saņem naudu un brauc mājās.
Lai arī vasaras ogu laiks beidzas, tomēr pusotra kilometra attālumā viņa uzgājusi labu melleņu vietu un dienā nopelnījusi divdesmit latu. Kundze, kurai pāri septiņdesmit, uz mežu brauc ar velosipēdu. Viņa teic, ka tālu braukt neesot vērts — jo lielāks attālums no mājām, jo tukšākiem groziem atgriežoties.
