Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons ceturtdien paziņoja par jauniem pasākumiem, kā cīnīties pret masu nekārtībām, kas jau vairākas dienas notiek valstī, un atzina, ka apsvēris arī armijas izmantošanu vardarbības pārtraukšanai. Kopš sestdienas nekārtībās aizdedzināts desmitiem ēku Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, gājuši bojā vairāki cilvēki. Lai uzzinātu vairāk par tur notiekošo, gan elektroniski, gan pa tālruni sazinājāmies ar vairākiem Lielbritānijā strādājošajiem latviešiem — mūsu novadniekiem.
Valija Beļajeva: — Notiek te briesmu lietas, bet es esmu ļoti tālu no Londonas. Tuvākā pilsēta, kur kaut kas tāds notiek, ir Bristole. Tur grautiņi laikam bija vienu nakti. Te, kur es strādāju, vienīgie viesstrādnieki esam mēs, pieci latvieši, un tuvumā laikam ir poļi. Paši angļi ir šokā par notiekošo. Ar mums viss ir vislabākajā kārtībā.
Mārtiņš Beļinskis: — Es dzīvoju 100 kilometru no Londonas, Anglijas dienvidaustrumos. Paldies Dievam, pagaidām manu ģimeni šie nemieri nav skāruši. Šodien mana draudzene aizbrauca uz Londonu pie vēstnieka, un vakarā es jau zināšu konkrētāk, kas tur notiek diennakts gaišajā laikā. Manas domas par notiekošo: protams, afroamerikāņi vienmēr uzskatīs, ka tas ir saistīts ar rasismu un ka viņus vienmēr aizskar, bet paši neaizdomājas par to, ka Londonā, un ne tikai tur, noziedznieki ir tieši afroamerikāņi. Viņi ir izveidojuši savus grupējumus (bandas) un cīnās par vietu pilsētā, kura, kā viņi uzskata, pieder viņiem.
Jānis Lelītis: — Strādāju Londonā. Nemieri notika netālu no manas dzīves un arī darbavietas. Sākumā bija neomulīgi, kad par to uzzinājām, bet tagad viss mierīgi, nevienu vandali neesmu redzējis. Viendien biju aizgājis apskatīt izdemolēto rajonu. Skats patiešām briesmīgs. Pie mums arī bija policija un teica, lai mēs paši izlemjam — slēgt kafejnīcu, kurā es strādāju, vai ne, jo viņi simtprocentīgi mieru nevar garantēt. Mums slēgts ir tikai pirmais stāvs, kur varēja nopirkt kafiju līdznešanai, bet otrajā stāvā viss darbojas. Tie vandaļi lielākoties ir ap 17 gadu veci, tāpēc arī prāta nav — padzird, ka vienā pilsētā notiek grautiņš, un domā — kāpēc pie mums nesarīkot?
