Eva Solovjova dzimusi Jēkabpilī, bet, līdz iestājās augstskolā, dzīvojusi un mācījusies Koknesē. Tur joprojām mīt viņas vecāki, kurus Eva vismaz reizi mēnesī cenšas apciemot. Eva ieguvusi maģistres grādu sporta pedagoģijā, bet savu dzīvi saistījusi ar jauniešu aktivitāšu organizēšanu. Viņa ir starptautiskās programmas “Award” koordinatore Latvijā. Viens no Evas vaļaspriekiem ir Latvijā mazpazīstams sportaveids — skvošs, viņa ir arī Latvijas skvoša izlases dalībniece.
Kokneses
meitene
— Esat dzimusi Jēkabpilī, bet dzīvojusi un mācījusies Koknesē?
— Tajā dienā, kad piedzimu, Aizkraukles (toreizējās Stučkas — aut.) slimnīca bija slēgta, tāpēc manā pasē kā dzimšanas vieta norādīta Jēkabpils, bet patiesībā esmu īsta Kokneses meitene. Tur esmu pavadījusi visu bērnību un beigusi Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu, tikai pēc tam devos studēt uz Rīgu, kur arī paliku. Koknesē cenšos būt vismaz reizi mēnesī, lai apciemotu vecākus un vecvecākus.
— Kāpēc izvēlējāties studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā?
— Jāsaka godīgi — pēc vidusskolas beigšanas nebiju īsti izlēmusi, uz kurieni doties studēt, nebija konkrēta mērķa kā citiem. Zināju tikai to, ka vēlos studēt. Tā kā sports man vienmēr ir paticis, iestājos LSPA. Nezinot ne, kas ir pedagoģija, ne sporta pedagoģija. Bija arī brīži, kad vēlējos studijas pamest un sākt strādāt, bet tomēr augstskolu veiksmīgi pabeidzu. Sākumā ieguvu bakalaura, pēc tam — maģistres grādu sporta pedagoģijā, tā ka pēc profesijas esmu sporta skolotāja. Pēc bakalaura grāda iegūšanas radās iespēja strādāt LSPA Slēpošanas katedrā par izglītības metodiķi, tad arī sāku studēt maģistrantūrā.
— Vai ir nācies pastrādāt arī par sporta skolotāju?
— Par skolotāju esmu strādājusi maz, tikai tik, cik praksē bija nepieciešams. Bet darbs ar jauniešiem man patīk, īpaši ar jaunāko klašu bērniem un vidusskolēniem. Iespējams, kādreiz būšu arī skolotāja. Dzīvē ir iznācis tā, ka pašlaik netieši esmu saistīta ar skolu un jauniešiem.
Mainījušās
vērtības
— Tagad strādājat Valsts izglītības satura centrā. Kā jūs tur nokļuvāt?
— LSPA sadarbojās ar Valsts jaunatnes iniciatīvu centru. Toreiz tur bija vecākā referenta vakance sporta interešu izglītībā. Pieteicos konkursā un uzvarēju. Kopš 2009. gada esmu starptautiskās jauniešu programmas “Award” koordinatore Latvijā. Šis bija vadības piedāvājums, un es to pieņēmu, nekad to neesmu nožēlojusi.
— Vai programma “Award” ir mainījusi jūsu dzīves uztveri?
— Nenoliedzami. Tas ir daudz vairāk kā darbs, tas daļēji ir dzīvesveids. Esmu laimīga, ka varu strādāt darbu, kas man patīk. Programma “Award” man devusi daudz plašāku dzīves skatījumu, esmu guvusi jaunu pieredzi un pieņēmusi izaicinājumus. Esmu iemācījusies cilvēkus vērtēt pozitīvi, nevis meklēt viņos trūkumus. Esmu sapratusi, ka uz zemes cilvēks ir pati lielākā vērtība.
— Pati esat no Kokneses. Kāpēc tur nenotiek “Award” aktivitātes?
— Acīmredzot tur nav cilvēka, kas uzņemtos šādu aktivitāšu organizēšanu, jo tās aizņem daudz brīvā laika. Par to, kas ir “Award”, mēs informējam gan skolas, gan nevalstiskās organizācijas, interesentiem regulāri rīkojam seminārus, konsultācijas un mācības. Pagaidām vienīgā skola no bijušā Aizkraukles rajona, kas iesaistījusies, ir Jaunjelgavas vidusskola. Programma “Award” darbojas pēc brīvprātības principiem, tāpēc mēs ar īpašu reklāmu neuzmācamies. Informācijas par programmu ir daudz, to var izmantot visi, kas vēlas. Ir tā, ka šī kustība kādā vietā sākas, bet apsīkst, taču ir vietas, kur tā paplašinās un pilnveidojas. Tas ir loģiski un saprotami.
Sapņu zeme —
Austrālija
— Viens no jūsu vaļaspriekiem ir ceļošana. Vai arī saistībā ar “Award” iznāk ceļot?
— Pagaidām tikai nedaudz, es vairāk koordinēju skolotāju, jaunatnes lietu speciālistu un brīvprātīgo darbu Latvijā. Tikai retu reizi saistībā ar darbu nākas doties ārpus Latvijas. Mans uzdevums ir dot iespēju satikties jauniešiem no visas pasaules.
— Kur visvairāk ir nācies būt?
— Eiropā. Esmu bijusi gandrīz visās Eiropas valstīs, neesmu bijusi viņpus okeānam, jo man nepatīk lidot. Tomēr mana sapņu zeme ir Austrālija. Ir nācies ceļot arī saistībā ar manu vaļasprieku — skvošu.
Skvošs aktīvam
dzīvesveidam
— Noteikti Latvijā nav daudz tādu, kuri zina, kas ir skvošs. Īsumā pastāstiet par šo sportaveidu!
— Skvošs ir ļoti dinamiska spēle, kurā piedalās divi spēlētāji, tā ir nedaudz līdzīga lauka tenisam, bet darbība notiek speciāli aprīkotā slēgtā kortā. Skvošā atšķirībā no tenisa spēles intensitāte ir daudz lielāka, līdz ar to tas prasa daudz lielāku reakciju un ātrumu.
— Kā sākās jūsu aizraušanās ar skvošu?
— Nejauši. Pēdējā studiju gadā man piedāvāja strādāt “Zelta boulinga centrā” par sporta instruktori. Sākumā domāju, kas tas ir saistīts ar boulingu, bet izrādījās, ka viņiem vajadzīgs skvoša instruktors. Šo piedāvājumu pieņēmu un paralēli studijām sāku tur strādāt. Pašmācībā apguvu skvoša teoriju un iemaņas, lasīju un pētīju literatūru angļu valodā, sāku pati spēlēt, un tā viss sākās. Kad beidzu akadēmiju, bija piedāvājums apgūt skvoša treneres iemaņas, un es to izmantoju. Pēc tam sāku piedalīties arī skvoša turnīros un šīgada Latvijas skvoša čempionātā ieguvu otro vietu, zaudējot tikai Baibai Lullei, kura arī ir koknesiete.
— Vai ar skvošu var nodarboties arī ārpus Rīgas?
— Protams, ir tādas iespējas, bet tikai Latvijas lielākajās pilsētās. Skvoša korti ir arī Saldū, Jelgavā, Liepājā un citur. Pirmais skvoša korts tika uzbūvēts Madonā, kādā privātmājā. Lai uzbūvētu kortu, ir nepieciešami diezgan lieli līdzekļi. Arī spēlēšanai vajadzīgi izdevumi — ekipējumam, korta īrei un sākumā arī trenera pakalpojumiem. Tomēr tas noteikti ir lētāks nekā lielais teniss.
— Vai ir panākumi arī starptautiskās sacensībās?
— Esam piedalījušies Eiropas Skvoša federācijas rīkotajās komandu sacensībās amatieriem. Nācies braukt uz Ungāriju, Poliju un citām Eiropas valstīm. Katru gadu notiek Latvijas un Igaunijas labāko skvoša spēlētāju sacensības, kurās piedalās abu valstu sieviešu un vīriešu izlases. Vienu gadu tās notiek Igaunijā, citu — Latvijā. Šogad sacensības notika Igaunijā, un mums izdevās gūt uzvaru.
Vislabākie
iespaidi
— Nesen noslēdzās “Award” nometne Jaunjelgavā. Kādi ir iespaidi?
— Šī bija pirmā reize, kad ilgāku laiku pavadīju Jaunjelgavā. Iespaidi ir vislabākie, iepazinu daudz pozitīvu cilvēku un sadarbojos ar tādiem, kuri vēlas un, galvenais, var dot jauniešiem iespēju. Pozitīvais noteikti rada pozitīvo, un tā ir mūsu misija — radīt pozitīvo ikvienā.
