Interneta tehnoloģijas daudzu cilvēku ikdienā, arī manā, ieņēmušas stabilu vietu. Gan darbs, gan privātā dzīve nav iedomājama bez datora un interneta pieslēguma. Lai arī internets šobrīd ir patstāvīgu dzīvi sākoša jaunekļa — 22 gadu — vecumā, to savām vajadzībām izmanto arī tūkstošiem gadu sena institūcija — baznīca. Par to, cik nozīmīga virtuālā pasaule ir mācītāju un priesteru saziņā ar draudzi, stāsta mūsu puses garīdznieki.
Luterāņu draudžu mācītāji lielākoties atbalsta jauno tehnoloģiju izmantošanu ikdienas dzīvē, un viens retāk, cits biežāk ielūkojas savā e-pastā, sazinās ar draugiem un paziņām sociālajos portālos, izmanto Skype.
Roku uz galvas neuzlikt
Neretas luterāņu draudzes mācītājs Aldis Pavlovičs atzīst, ka internets un sociālie portāli ir mūsu dzīves sastāvdaļa, vide, kurā cilvēki sazinās, pauž domas. Baznīcai nav jāturas pa gabalu no vietām, kur ir cilvēki, šajā gadījumā — portāliem. “Kādam vajadzīga palīdzība, un virtuālajā vidē cilvēki nereti gatavi atklāt to, ko neuzdrošinās pateikt esot aci pret aci. Zinu, ka ir mācītāji, kuri grēksūdzi pieņem elektroniski — e-pastā. Ja cilvēks šādā veidā labāk var izklāstīt savu sāpi, saņemt padomu, kāpēc to nedarīt?” domā mācītājs. “Bet daudz labāk ir tikties, uzklausīt esot līdzās cilvēkam. Tad runā arī ķermeņa valoda un var spriest par to, vai cilvēks ir patiess, atvērts, īsts, piemēram, redzot viņa acīs asaras. Bet uz baznīcu nākt vajadzētu tik un tā, lai būtu saskarē ar cilvēkiem, lai ieskatītos viens otram acīs. Tāpat kā daudzi, arī es portālā draugiem.lv vēstulēs atbildu kādam uz svarīgu jautājumu, sazinos ar kolēģiem un kādu laiku to izmantoju saziņai ar arhibīskapu. Šobrīd to biežāk daru pa telefonu vai e-pastā.”
Portāliem nav laika
Līdzīgi domā arī Haralds Biete, mācītājs, kurš drīzumā Pļaviņu luterāņu draudzē amatā nomainīs Aigistu Pinku. Par interneta izmantošanu baznīcas vajadzībām viņš teic, ka “svarīgākais ir nevis forma, bet saturs. Ja saturs ievietots kādā citā formā, arī internetā, nezaudē savu pamatvērtību, tad to nevajadzētu uzskatīt par problēmu, bet par palīdzību un pat ieteikt izmantot. Kā, piemēram, lielo mājaslapu www.lelb.lv, kurā var atrast aktuālāko informāciju, kā arī Pļaviņu draudzes mājaslapu. “Atkarībā no tā, cik daudz ir brīvā laika, ieskatos savā e-pastā. Nav regularitātes, cik bieži to daru, dažkārt rītā, dažkārt vakarā, ir dienas, kad ne reizi. Līdzīgi kā bez telefonsakariem, dzīvi bez interneta šobrīd grūti iedomāties,” saka Haralds Biete. “Sociālie portāli tomēr nav īstā vieta, kur sludināt Dieva vārdu un censties kādu pievērst baznīcai. Mācītājs kādā sociālajā portālā, iespējams, varētu likt cilvēkam aizdomāties par lietām, par kurām viņš varbūt līdz šim nav domājis’.’
Vajadzīgi brīvprātīgie
“Esam par modernajām tehnoloģijām,” teic Ainars Spriņģis, Kristus Spēka Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. “Pamatā saziņai internetā lietoju ne tikai e-pastu, bet, ja rodas nepieciešamība, arī internetu un tajos esošos sociālos tīklus. Tiem, īpaši jauniem cilvēkiem, kuri lieto internetu biežāk, noder lelb.lv mājaslapas informācija, un es iesaku tajā ielūkoties. Paši savu draudzes mājaslapu pašlaik nedomājam veidot, jo tam nepieciešami resursi, brīvprātīgie, kuri būtu gatavi regulāri papildināt informāciju, neesam tam nobrieduši. Ja to nevar izdarīt kvalitatīvi, tad tikai, lai būtu, nevajag. Informāciju par baznīcā notiekošo ievietojam portālā Aizkraukle.lv, un nelielai daļai draudzes locekļu tā ir noderīga. Katrā ziņā, ja cilvēks par kaut ko interesējas, tad arī atrod. Savukārt sociālie portāli noder sakariem arī ar tiem draudzes locekļiem, kuri izbraukuši no valsts un strādā ārzemēs, kā arī jauniešiem vai tiem, kuri grib kļūt par draudzes locekļiem, piemēram, gatavojas iesvētes mācībām.
“Ekrāns nav mans draugs”
Valdis Baltruks, Aizkraukles un Kokneses luterāņu draudzes mācītājs, teic, ka ar datoru un internetu ir “uz jūs”. E-pastu viņš lieto, bet gadoties, ka tajā ieskatās reizi nedēļā vai retāk, un bijis laiks, kad bez tā labi izticis arī pāris mēnešu. Ziņojumus, aktuālu informāciju reizēm lūdzot nosūtīt pa e-pastu. “Pa retam ielūkojos arī lelb.lv mājaslapā, bet ekrānu, datora vai televizora, par savu draugu nesaucu. Arī čatošana “draugos” un citos portālos mani neinteresē. Tie, kuri ir draudzē, zina laiku, kad dievkalpojumi notiek, svētkos nodrukājam lapas ar detalizētu informāciju, un tās katrs baznīcā var saņemt bez maksas.
Virtuālie sakari ir auksti
“Sarunas internetā ir aukstas un bez auras,” saka Linards Koptāns, Pļaviņu baptistu draudzes mācītājs. “Gluži “uz tu” ar datoru neesmu, lai gan e-pastu izmantoju un informāciju par to, kas notiek pasaulē, iegūstu internetā. Kopumā informācijas apritei tas ir kas superīgs. Sociālie portāli, manuprāt, ir laika nosišana. Biju kādu laiku “Facebook”, bet mani tas līdz galam neievilināja. Tāpat arī draugiem.lv. “Čau, kā tev ir, man iet labi.” Jo lielāka draudze, jo interneta lietošana saziņai ir nozīmīgāka. Mazajās draudzēs, kur viens otru pazīst, satiek diendienā, tas nav tik būtiski. Interneta sakari kopumā ir auksti, un tikai ar roku rakstītā vēstulē līdzi nāk cilvēciskais siltums. Informācijas apmaiņa gan nevar būt ne auksta, ne silta — tā ir tikai informācija. Atklāt savu sirdi ar interneta palīdzību, manuprāt, ir daudz sarežģītāk bez personīgā kontakta.
Var satikt arī
“Facebook”
“Internetā, kā visur citur, ir gan labais, gan sliktais,” teic Andris Blūms, Aizkraukles katoļu draudzes prāvests. Vai katrai baznīcai nepieciešama mājaslapa internetā? “Tas nav slikti, ja cilvēki tajā var atrast nepieciešamo informāciju, bet, no otras puses, baznīca ir reāla, un katrs, kurš vēlas, tajā var iegriezties. Zinu, ka gados jaunie kristieši baznīcas mājaslapās “uzrok” interesantu un noderīgu informāciju. Būt sociālajos portālos nav nekas nosodāms, ja vien nekrīt otrā galējībā un cieš reālā komunikācija. Pats kādu laiku biju portālā draugiem.lv, līdz mani nokaitināja, ka viens cilvēks var uzdot tik daudz jautājumu, cik simts gudro nespēj atbildēt. Katra grēki ir viņa personīgais īpašums, un tajos var dalīties e-pastā un kaut televīzijā stāstīt, bet grēku piedošana nenotiks ne pa e-pastu, ne telefonu, ne “skaipā” vai citādi. Protams, ja grēku nožēlošana nāk no visas sirds, sirsnīgi uzrakstīta e-pastā, iespējams, Dievs tos piedod. Bet sakramentālā grēksūdzē klāt jābūt personīgi, lai cilvēku reāli redzu un dzirdu. Cita lieta ir personīgā saziņa ar draugiem, paziņām plašajā pasaulē, un tam izmantoju Skype. Jauniešiem internets varētu būt pirmais solītis, lai viņus ieinteresētu atnākt uz baznīcu, kādu koncertu, bet
e-vide reālo baznīcu nevar aizvietot. Esmu arī portālā “Facebook’’, ” saka Andris Blūms.
Draudzi neapkrāpj
Aivars Grīnbergs, Skrīveru baptistu draudzes vecākais, internetu izmanto, cik vien iespējams. Pārsvarā e-pastu, ar ko sazinās draudzes locekļi. Arī ziņas no Baptistu savienības automātiski nonāk e-pastos, un tas atvieglo darbu. “Tas ir ļoti labi un vērtīgi. Draugiem.lv gan neesmu personīgu iemeslu dēļ, nepatīk šī vide, bet bērni gan tur ir, un, piemēram, kad saistībā ar svētdienas skolu jānosūta kāda informācija, ar draugiem.lv starpniecību to var ātri izdarīt. Par kādu pasākumu, cikos un kur tas notiks. Vai interneta vide attālina cilvēku no baznīcas? Ģimenē bieži vien skatāmies dievkalpojumus internetā. Manuprāt, tas veicina saikni ar baznīcu un neko neatņem, draudzi neapkrāpj. Tie, kuri iet uz baznīcu, tie arī ies, lai dzirdētu dzīvu vārdu. Internetā var gūt jaunas atziņas, bet tā nav personīga sastapšanās. Mūsu draudzes locekļu vidējais vecums ir ap 45 gadiem, un tas neatbilst priekšstatam, ka baznīcā iet tikai sirmgalvji. Jaunās paaudzes Skrīveros mazāk, jo viņi pārsvarā mācās Rīgā un apmeklē galvaspilsētas baznīcas. Ap 30 cilvēku lielajā Skrīveru baptistu draudzē nav daudz uz ārzemēm aizceļojušo, bet tie, kuri tur dzīvo, aktīvi seko līdzi notikumiem Latvijā un bieži vien mums e-pastā atsūta interesantas interneta adreses.
Lieto arī klosteros
Aizkraukles un Jaunjelgavas pareizticīgo draudzes locekle Diāna Markus regulāri apmeklē gan latviešu, gan krievu pareizticīgo mājaslapas un izmanto e-pastu. Tas kļuvis par ikdienu. Arī mācītājam pārsūtot dažādus dokumentus. Draugiem.lv gan viņas jau labu laiku neesot, jo to uzskata par bezjēdzīgu laika nosišanu. “Esmu apmeklējusi klosterus, un arī tur mītošie nebūt nenoraida moderno tehnoloģiju lietošanu. Vieni iegādājušies portatīvos datorus, mobilos telefonus un aktīvi interesējas par interneta vidē notiekošo, citiem tas nav vajadzīgs.”
