Aizkraukles pagasta “Mežmaļu” māju apkārtne no visām pusēm pamazām apaug ar savdabīgu mežu. Tas, rudenim tuvojoties, kļūst iesārts, un drīz vien saimnieki daļai koku nozāģēs zarus, sasaldēs un nokratīs no tiem mazās skābenās smiltsērkšķu ogas.
Kokus nekratīs
Andai un Staņislavam Šurpickiem ap “Mežmaļiem” pieder 9 hektāri zemes. Nosprieduši, ka tik vien ir par maz, lai nodarbotos ar lopkopību vai audzētu kartupeļus. Ja vēlas pelnīt, kartupeļi jānovāc ar tehniku, kas nebūt nav lēta, bet ar rokām šo platību apstrādāt nereāli. Tādēļ domājuši par netradicionālu saimniekošanu, piemēram, upeņu audzēšanu, bet arī tam nepieciešama tehnika, līdz ar to lielas investīcijas. Eiropas audzētāju pieredze liecina, ka līdzīgi kā kartupeļus arī upenes izdevīgi audzēt ļoti lielā platībā un ražas novākšanai izmantot kombainu. Kāds Staņislava paziņa, kurš jau audzējis upenes, savu izvēli rūgti nožēlojis, un viņa negatīvā pieredze bija noteicošā, lai “Mežmaļos” šo nodarbi neizvēlētos.
Šis ir jau trešais gads, kopš no Aizkraukles puses smiltsērkšķu kravas nonāk Rīgas ostā un tālāk Zviedrijā. Anda teic — smiltsērkšķi ir skaisti, un, aplūkojot fotogrāfijas internetā, kur sulīgu ogu pilnie zari smagi noliekušies, viņa iedvesmojusies audzēt tieši šīs ogas. Latvijā profesionālā līmenī tās audzē mazāk kā divdesmit gadu.
Tāpēc nav precīzas informācijas par pareizāko audzēšanas un apstrādes tehniku. Katrs meklē savu ceļu. Anda stāsta, ka sākumā selekcionāru mērķis bijis radīt ogu ar trauslu kātiņu, lai ražu novāktu, kratot koku, bet, tirgū nonākot jaudīgām saldējamajām iekārtām, šo ideju atmeta.
Viens “vīrietis” astoņām “sievām”
Anda ir ārste, Staņislavs — elektriķis un torņceltņa vadītājs. Ar lauksaimniecību vai dārzkopību agrāk neviens no viņiem nopietni nebija nodarbojies, un abi bažījušies par ieceres izdošanos. Sākumā iegādājušies simts, bet vēlāk ap tūkstoš Latvijā selekcionētās šķirnes ‘Marija’ stādu. Drīz vien sapratuši, ka apstrādāt mazu platību ir neizdevīgi, tāpēc šobrīd, trešajā darbības gadā, smiltsērkšķi plešas jau sešos hektāros. Ir ap 7500 stādu, un sagatavo vēl divus hektārus zemes, kuras apstādīšanai turpat saimniecībā izaudzēts 2200 spraudeņu. Audzēt pašiem nozīmē arī naudu ietaupīt, jo, pērkot no audzētājiem, par stādu jāatdod no 0,80 līdz 1,20 latiem. Jāņem vērā, ka viena auga ražīgais mūžs ir 15 līdz 20 gadu un ne visi koki ir ražojoši, jo uz astoņiem sievišķajiem augiem jābūt vienam vīrišķajam apputeksnēšanai.
“Lai audzēšana neaizņemtu daudz laika, zāles pļaušanai starp koku rindām izmantojam traktoru. Vien zāli, kura tuvu kociņiem, nopļaujam ar trimmeri,” stāsta Staņislavs.
Tā kā smiltsērkšķiem nav nopietnu kaitēkļu un arī pret slimībām tie ir izturīgi, to audzēšanai nav nepieciešami papildu izdevumi. Mitrākās vietās problēmas sagādā gliemeži.
Atlicis pēdējais posms
Katrs jauns augs ietekmē apkārtējo vidi, un smiltsērkšķu atvases ātri “okupē” kaimiņu zemi, ganības. Tāpēc Staņislavs ap audzi frēzē augsni, tādējādi pasargājot stādījumus arī no iespējamā kūlas ugunsgrēka.
Būtiska problēma ir arī ūdens trūkums, jo mazie kociņi un arī ražojošie, lai ogas būtu lielākas, regulāri jālaista, īpaši sausās vasarās. Tāpēc padomā esot izveidot dziļurbumu un izrakt dīķi.
Tā kā “Mežmaļos” dzeltenās ogas audzē, pavairo un novāc, atlicis pēdējais posms pirms realizācijas — pārstrāde. Tā atstāta meitas Agneses ziņā, kura pašlaik mācās par pārtikas tehnoloģi un diplomdarbam izvēlējusies jaunas smiltsērkšķu pagatavošanas receptūras izveidi.
Ražu vācot, jāģērbjas silti
Visdārgākais process smiltsērkšķu audzēšanā ir ogu novākšana, jo ar elektrību jādarbina jaudīga saldējamā iekārta. Ap 30% no visiem zariem kopā ar gatavajām ogām nogriež un uz diennakti ievieto mīnus 20 grādu temperatūrā. Pārējā raža jāatstāj. Tāpēc ražība ir 1700 līdz 2000 kilogramu no hektāra. “Ja kokus nogrieztu “plikus”, būtu visas astoņas tonnas,” stāsta saimniece. “Pēc ražas novākšanas, joprojām redzot ogu pilnus zarus, var šķist, ka esam slinkojuši. Bet pretējā gadījumā nākamajā gadā ogu vispār nebūtu.” Lasot ogas ar rokām, dienā var novākt 40 kilogramu. Tā daudz ogu saspiežas un sasaldējot veido kluci. Ar saldēšanas metodi dienā novāc ap divsimt kilogramu, un ogas, arī sasalušas, ir irdenas, katra par sevi, kas svarīgi to pircējiem.
Pirmos divus gadus izlīdzējušies ar piecām 500 litru saldējamajām kastēm, bet process bijis lēns un ķēpīgs. Tādēļ pērn iegādāts kuģa konteiners, kas iekšpusē sadalīts divās telpās. Vienā ir ap mīnus 20 grādu, un tajā ogas ievieto vispirms, otrā — ap mīnus diviem, kurā, saģērbušies mēteļos, cimdos un cepurēs, saimnieki sasalušās ogas nokrata un caur sietu attīra. Savukārt lapas nopūš ar ventilatoru. Pērn ražas novākšanas laikā divās nedēļās saldējamās iekārtas “apēdušas” 140 latu.
Divus litrus gadam
Tā kā šajā pusē ar smiltsērkšķu audzēšanu neviens cits nenodarbojas, problēmas sagādā transportēšana uz Rīgas ostu. Agrāk tas darīts ar pašu smago automašīnu, šobrīd iegādāta piekabe un saldējamās kastes.
Anda, būdama ārste, stāsta, ka šo ogu sula ir īpaši spēcīgs enerģijas avots, bagāta vitamīniem, un noguruma brīžos, izdzerot glāzi, sajūtot kā bumbas sprādzienu ķermenī, pēc kura atkal gribas iet un darīt. Lai organismam vitamīnu pietiktu gadam, uztura speciālisti iesaka izdzert divus litrus sulas. Smiltsērkšķus iecienījuši arī kovārņi — nosēžas uz trauslajiem zariem galotnē, kur skaistākās ogas, un tos nolauž.
