Vēl tikai trīs nedēļas līdz 1. septembrim, kad zvans skolēnus atkal aicinās klasēs. Bērni pēc garā vasaras brīvlaika jau sailgojušies atkalredzēties, taču daudzās ģimenēs jauno mācību gadu gaida ar bažām, jo naudas nav ne mācību līdzekļu, ne jauna apģērba iegādei.
“Staburags” katru gadu ir rakstījis par ģimenēm laukos, kurām nav pastāvīgu ienākumu, bet meža velšu — ogu un sēņu — vākšana ir vienīgā iespēja, kā pašiem nopelnīt naudu, lai sagatavotos skolai. Pēc ogotāju un sēņotāju teiktā, šogad ar mežā salasīto izdevies nopelnīt krietni mazāk nekā pērn, jo karstais un sausais laiks ietekmējis ražu. Lai vecākiem palīdzētu sagatavot bērnus jaunajam mācību gadam, iesaistās arī pašvaldības un sociālie dienesti. Daudzas pašvaldības pāris desmitu latu naudas pabalstu piešķir trūcīgajām ģimenēm, kurās ir pirmklasnieki, citās pašvaldībās līdzekļus piešķir, sadarbojoties ar sociālo dienestu un katras ģimenes vajadzības izvērtējot individuāli. Citviet rīko labdarības akcijas, organizē apģērba un skolas somu vākšanu, grāmatu un skolas lietu tirdziņu. Aizkrauklē sestdien un svētdien būs akcija “Mainīsimies!”, lai grāmatas, kuras vairs nelietos, iemainītu pret mācībām noderīgām.
Piemēram, Skrīveru novadā jau vairākus gadus pašvaldība rīko akciju “Pirmā skolas soma”, to dāvina visiem pirmklasniekiem. Dāvinājuma saturs katru gadu gan atšķiras, reizēm izdodas atrast arī kādu labdari, lai dāvana mazajiem skrīveriešiem izdotos lielāka. Savukārt sociālajā dienestā šonedēļ vēl turpina pieņemt iesniegumus no trūcīgajām ģimenēm pabalsta piešķiršanai. Ilze Rudzīte, sociālā dienesta vadītāja, stāsta, ka šīs nedēļas sākumā pabalstam bija pieteikts 40 bērnu, bet kopskaits būs krietni lielāks. “Pagājušajā gadā pabalstu piešķīrām arī mazturīgajām ģimenēm, palīdzējām ap 90 bērniem. Maksimālais pabalsts, ko varam piešķirt trūcīgajām ģimenēm, ir 50 latu bērnam,” stāsta Ilze Rudzīte. No vienas puses, jāpriecājas, ka ik gadu arvien vairāk cilvēku palīdz svešiem bērniem sākt skolas gaitas un atbalsta ģimenes. No otras puses, esam nodzīvojušies tik tālu, ka daudzas ģimenes bez citu palīdzības nemaz nevarētu savus bērnus laist skolā, un 1. septembris daudziem asociējas nevis ar krāšņu asteru pušķi skolotājam un svētku drēbēs ģērbtiem bērniem, bet sagādā vien galvassāpes. Vai pamazām atgriežamies laikā, kad skoloties varēja tikai saimnieku bērni, bet pārējie ziemas pavadīja aizkrāsnē, jo nebija pat apavu, ko aut kājās? Ja nebūtu lietotā apģērba veikalu, tā patiesi būtu dzīves realitāte.
