Šogad Latvijā īsteno projektu “Senās kulta vietas — Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte”. Tā galvenais mērķis ir izveidot jaunu tūrisma objektu piedāvājumu. Projekta gaitā apzina svētvietas, kas ir nozīmīgs kultūrvēsturisks mantojums un glabā senču gudrības, zināšanas un rituālus. Vienas dienas braucienā pa Aizkraukles reģiona novadiem kopā ar ekspedīcijas dalībniekiem devās arī “Staburags”.
Šovasar Latvijā notiek aktīva svētvietu izpēte, kopumā Zemgalē paredzēts apzināt ap 100 svētvietu. “Par vairākām svētvietām — akmeņiem, kalniem, kokiem un citiem — informācija ir savākta jau sen, tomēr laika gaitā daudz kas ir mainījies, par citām informācija ir tikai daļēji,” saka Zemgales plānošanas reģiona (ZPR) darbiniece Zane Seipule, kura šajā projektā ir kultūras eksperte. “Celsim saulītē mūsu senās vērtības.”
Ekspedīcijas vadītājs vēsturnieks Andris Grīnbergs kopā ar projekta komandu apkopo arī stāstus un teikas par šiem objektiem. Šoreiz ekspedīcijā devās Linda Šarķe — Fedjajeva, ZPR darbiniece, par šo projektu atbildīgā speciāliste Zemgales plānošanas reģionā, koknesietis Jānis Cepītis, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļas vadītājs, Juris Kālis, ZPR sabiedrisko attiecību speciālists, un pāris entuziastu, kuriem akmeņi ir vaļasprieks.
Beku sila milzis
Satiekamies pie Aizkraukles autobusu stacijas. Esam septiņi līdzbraucēji. Rīts ir apmācies, šķērsojot Pļaviņu HES tuneli, šķiet, ka dodamies iekšā pašā negaisa epicentrā — padebess ir tumši zila un draudīga. Cerība, ka šodien tiksim cauri sausā, ir maza.
Pirmais ekspedīcijas objekts — Sērenes Naudas akmens Daudzeses Beku silā — ir Sērenes—Neretas ceļa labajā pusē, no Aizkraukles gluži ar roku aizsniedzams. Lai to apskatītu, nav ne dziļi jābrien, ne šķēršļi jāpārvar. Akmens ir ap piecpadsmit metru no ceļa, iegūlies mežmalā. Andris akmeni nomēra: garums — 3,5 m, platums — 2,3 m, augstums — 1,2 m, pieraksta tā koordinātas, notīra sīkos sakritušos zariņus un novāc virsū augošos avenājus. Kamēr viņš darbojas, Jānis Cepītis stāsta par akmeni.
“Akmeni mums parādīja un par to pastāstīja Daudzevas “Jaunrijniekos” dzīvojošais Krišjānis Sams, vecs vīrs, dzimis 1919. gadā,” teic Cepīša kungs. “Bērnībā viņš dzirdējis nostāstus, ka pie šī akmens zviedri naudu glabājuši. Viņš arī atcerējās, ka toreiz pats, bāžot roku zem akmens, vienā tā sānā atradis podu lauskas. Šis fakts ir būtisks, jo arheoloģiskajos izrakumos pie kultakmeņiem viens no parastākajiem atradumiem ir tieši podu lauskas.”
“Iekalumu šajā akmenī nav, tikai plaisas,” secina ekspedīcijas vadītājs. “Varbūt uz tā ir kurināta uguns, tāpēc tas tik ļoti saplaisājis.”
Apskates beigās Linda uzģērbj sarkanu jaku, un Andris nofotografē Lindu pie akmens. Viņa ir “mērogs”, lai attēlos varētu novērtēt akmens lielumu. “Varētu uzlikt te norādi,” promejot nosaka Andris. “Akmens ir pie paša ceļa, pat īpašu taku nevajag ierīkot, bet cilvēki zinātu, ka te var to apskatīt.”
Kur sākas
Iecava
Braucot tālāk gar Daudzeses pamatskolu, asfalts ir slapjš, tikko nolijis. Uz otro apskates objektu, kurā ir Ellītes purvs, svētavots, Iecavas upes sākuma avots, ejam pa a. s. “Latvijas valsts meži” strādnieku izpļauto meža ceļu. Ellītes purvā izplūst mazmineralizēti sērūdeņi. Dabas liegums noteikts tieši šo sēravotu saglabāšanai. 2003. gadā izveidota taka ar atpūtas vietu un informācijas stendiem. LVM te visu ir ierīkojuši tūristu ērtībām — ir soli, galds, atkritumu tvertne.
No samērā stāvās nogāzes lejup ved sarkani krāsotas koka kāpnītes. Tiem, kuriem nav slēgtu apavu, kājas samirkst nesen nolijušā lietus rasā. Jau pa gabalu jūtama sēra smaka. Pie avota vietām ir diezgan staigns, ja neuzmanās, var iestigt dubļos. Pēc ūdens degustācijas Andris mūs ved uz metrus piecdesmit tālāk esošo Iecavas upes sākumu. Vietai, kur no zemes iztek Iecava, pāri pārliekusies egle, upe ir pilna zariem, pērnajām lapām. Upes garums ir 155 kilometri. Tajā ieplūst ūdens no vēl 15 upītēm, un Iecava šos ūdeņus nes uz Lielupi.
Sašķeltais
Velnakmens
Ceļš uz nākamo vietu un pirmo šodien apmeklējamo Velnakmeni Seces pagasta Bogmuižā ir putekļains.
Drīz esam klāt, drupas un arī akmens ieaudzis zālē, bet apkārt plešas apstrādāti lauki.
No Lilijas Jakubenokas rokraksta “Aizkraukles rajona kultūrvēsturiskie akmeņi”: “Seces—Daudzevas ceļa labajā pusē, aptuveni divus kilometrus no Seces, aiz bijušās muižas saimniecības ēkas drupām, no tīruma novākto akmeņu kaudzes malā, aizslēpies uz pusēm pārplīsušais Bogmuižas akmens. Vietējie iedzīvotāji atceras, ka akmeni 20. gadsimta sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados no tīruma nogrūduši traktoristi, jo tas traucējis aršanas sacensībām. Acīmredzot tad arī akmens pāršķelts divās daļās.
Bogmuižas akmens pieskaitāms mitoloģiskajiem akmeņiem. Folkloras krātuvē par to ir teika, kura stāsta, ka vēsta vecos laikos Velns sadomājis no Saukas ezera nest akmeni uz Daugavu, ar ko plostniekiem plostus plēst. Ejot garām Bogmuižai, taisni tajā laikā sācis gailis dziedāt. Velns, to izdzirdot, nodomājis, ka gailis šo apdzied, un nometis akmeni pie Bogmuižas staļļiem. Citā teikas variantā Velns akmeni nesis uz baznīcu, lai aizliktu priekšā durvīm.
Secē saglabājušies nostāsti, ka akmens kalpojis medībās izbraukušajiem muižniekiem par sapulcēšanās un atpūtas vietu. Arī tas, ka muižnieki āzējušies, aiz akmens uz mieta uzbāztu zaķādu rādot, lai citi to noturētu par medījumu, ļauj to pieskaitīt nostāstu akmeņiem.”
