Aizvadītā nedēļa pagāja, atpūšoties laukos. Jau no jūnija beigām esmu atvaļinājumā, ko pavadu laukos pie mātes Neretas pusē. Jāveic visi lauku darbi, un man tur patīk tik ļoti, ka vairs negribas atgriezties pilsētā.
Tā kā, esot atvaļinājumā, televīziju skatos maz, tikai nesen uzzināju, ka atlaista Saeima. Arī es balsoju par atlaišanu. Ja jau Saeimu noraidām, tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem neuzticamies, taču nākamajās vēlēšanās viņi jau atkal kandidē! Jaunu cilvēku nav, tie paši jāpārvēl. Tad kāda nozīme Saeimas atlaišanai? Ja balsotu par konkrētiem cilvēkiem, tad valstī varbūt kaut kas pozitīvi mainītos. Tagad katra partija sarakstā iekļauj vienu kandidātu, kas cilvēkiem patīk, lai par partiju balsotu, pat ja citi sarakstā esošie neizraisa simpātijas. Pievilina ar vienu cilvēku. Domāju, ka šī sistēma nav pareiza. Priekšvēlēšanu kampaņās tikai sola, un cilvēki tic tam, ko vēlas dzirdēt. Ja pirms vēlēšanām saka — palielinās pensijas un algas, ticam. Ticam nereti pat tad, ja saprotam, ka to nemaz nevar izdarīt.
Bieži domāju — nu, kāpēc Latvijā ir tā, ka mūs var aptīt ap pirkstu? Paklausos, kā runā, piemēram, Šlesers — nu skaisti! Pēc viņa teiktā — ja būtu klausījuši viņam, tad gan būtu tikuši nez kur. Dažiem piemīt spēja pārliecināt. Atceros, kad Šlesers iesaistījās politikā, bija viņa partijas rīkots pasākums Aizkraukles kultūras namā. Tad viņam vēl nebija pieredzes. Neilgs laiks pagāja — un jau miljonārs! Kad ministriem jautā par atalgojumu, vai piekristu strādāt par algu, kas divtik mazāka, atbilde vienmēr skan šādi vai līdzīgi: tas jautājumu neatrisina. Un, otrkārt, vienmēr saka — esmu kvalificēts speciālists un saprotu, ka man jāsaņem adekvāts atalgojums. Un tad es domāju — piecus gadus mācījos, 25 gadus nostrādāju skolā, teju ik gadu braucu uz kursiem papildināt zināšanas, bet neesmu kvalificēta speciāliste — varu strādāt par 250 latiem. Tā ir ņirgāšanās.
Ja runājam par politiku, man šķiet — mūsu valstī pat nav noteiktas politikas. Ir tikai personīgo interešu un ambīciju realizēšana, naudas, varas dalīšana. Mūsu valstī ir tā: cilvēki vienā pusē, bet deputāti, ministri — otrā pusē, un viens iet pret otru. Valsts modelis taču ir līdzīgs ģimenei — mājās arī ir tāda kā politika, ja ir jāpieņem kādi lēmumi, apspriež tos kopīgi. Tagad par cilvēkiem vispār nedomā. Kārtības nav ne veselības aprūpes sistēmā, ne izglītības jomā. Mazajos pagastos slēdz skolas, saprotu, dažviet tiešām ir maz bērnu, bet, manuprāt, skola ir centrs, kas piesaista cilvēkus. Tiklīdz nav skolas, cilvēki aizbrauc.
Pēdējos gados iedzīvotāju skaits sarūk ļoti strauji, tāpēc atbalstu mākslinieka Daiņa Ozoliņa un viņa domubiedra Edgara Rozentāla protesta akciju. Viņi no Liepājas velk zārku uz Rīgas lidostu, lai protestētu pret to, ka iedzīvotāji emigrē no valsts. Arī Neretā jaunu cilvēku palicis pavisam maz. Bet kādreiz te bija skola ar lielu skolēnu skaitu, Nereta bija rajona centrs. Tagad pārsvarā vecie cilvēki. Arī Aizkrauklē, kad 1987. gadā sāku strādāt 1. vidusskolā, tajā mācījās ap 800 skolēnu, taču tagad mums ir ap 200 — 230 bērnu. Pagājis tikai nedaudz vairāk kā 20 gadu — un tāds rezultāts.
Uz nesen sacelto ažiotāžu, ka krievu skolās visi priekšmeti jāmācās latviešu valodā, raugos skeptiski. Domāju, ka to nevajag. Latvijā ir latviešu, krievu skolas, poļu, ebreju skolas. Manuprāt, ikviens cilvēks pats var izvēlēties, kādā valodā mācīties, esmu pret uzspiešanu. Un tas ir labi, ka arī Aizkrauklē ir izvēle. Daudziem cilvēkiem ir nepareizs priekšstats — viņi domā, ka krievu skolās viss notiek krievu valodā. Bet tā nav — ap 60% mācību priekšmetu māca latviešu valodā. Beidzot krievu skolu, jaunieši tālāk studē latviešu augstskolās un mācās latviešu valodā. Un viņiem nav problēmu. Es uzskatu — jo vairāk valodu cilvēks zina, jo bagātāks ir.
Vēl nav noplacis “Jaunā viļņa” radītais paisums. Viedokļi, vai šis konkurss mums ir vajadzīgs, atšķiras. Vieni domā, ka vajag, citi — ka nevajag. Es domāju — tas ir vajadzīgs. Pēc šī konkursa Latvijā taču paliek vairāki miljoni latu. Vai tad mums nevajag naudu? Daudzi iebilst, ka konkurss notiek krievu valodā, bet vai iebildumi būtu arī tad, ja tas būtu angliski vai vāciski? Latvijai jāizmanto iespēja nopelnīt. Tas, ka “Jaunais vilnis” notiek Latvijā, manuprāt, ir tikai maestro Raimonda Paula nopelns, Jūrmala taču nav vienīgā vieta, kur rīkot šādu pasākumu. Konkursu vēroju televīzijā, man bija iebildumi tikai pret humoru uz skatuves. Savā starpā vadītāji var jokot, bet konkrēti attiecībā uz Paulu tādi jociņi neiederas. Arī jokiem jābūt atbilstošā intelektuālā līmenī.
Valstī pārāk bieži mainās ministri, īpaši to izjūtam izglītības jomā. Agrāk izglītības ministrus skaitījām, tagad necenšamies atcerēties pat esošo. Nāk jauni, katrs ar kaut ko savu, un tāpēc, manuprāt, ļoti cieš izglītība. Prezidenta Bērziņa ideja par 11 klašu izglītību nav slikta, tikai kāpēc “augšā” neskaita naudu — cik tas izmaksātu? Man šķiet, šobrīd tas vispār nebūtu iespējams. Grāmatas, programmas, standarti — tas viss maksā naudu. Ja mēs būtu bagāta valsts, tad to varētu darīt.
Aizvadītajā nedēļā apritēja 15 gadu, kopš darbojas bāriņtiesas. Arī es desmit gadu nostrādāju bāriņtiesā. Pēc desmit gadiem bijām trīs, kuras aizgājām. Daudz esmu pieredzējusi, un tas nav viegls pienākums. Šis darbs prasa daudz spēka, ir grūti emocionāli. Bieži attieksme ir tāda — kāpēc jūs jaucaties mūsu ģimenē? Dzīvojam, kā gribam. Un vēl ir smagi redzēt, kā vecāki dzer un nesaprot, ka morāli izkropļo atvases. Bērni bieži vien neēduši, fiziski apdraudēti.
“Staburaga” lasītājiem novēlu savu pagastu, pilsētu, novadu uztvert kā mājas. Pašiem ir jābūt aktīvākiem, jābūt saimniekiem. Nevajag gaidīt talku vai vēl kādu pasākumu, bet iet un darboties bez īpaša pamudinājuma. Un, galvenais, visur censties saskatīt labo. Nekas nemainīsies, ja negribēsim neko mainīt.
