Atceroties aizvadīto nedēļu, pirmais, ar ko tā asociējas, ir lielais karstums. Jau vairāk nekā piecus gadus esmu atbildīga par tīrību un kārtību pilsētā, jāstrādā lielākoties ārā, tāpēc vasaras svelmi ļoti izjutu, brīžiem tā pat apgrūtināja strādāšanu.
Jaunjelgavā pagājušajā nedēļā bija starptautiskās programmas “Award” jauniešu nometne, un piektdien viņiem bija labo darbu diena — jāpiedalās pilsētas labiekārtošanā. Sākumā uztraucos par to, kā viss noritēs, taču diena izvērtās lieliska. Kopā ar jauniešiem un vecākiem nokrāsojām māju Jelgavas ielā un nojaucām nodegušu koka māju, sakopām arī vāciešu kapus Sērenes pagastā.
Šobrīd manā komandā ir ap 40 cilvēku. Lielākoties bezdarbnieki, “simtlatnieki” un dažādu pabalstu saņēmēji. Man visu laiku jābūt klāt, jādomā, ko kuram likt darīt, jāorganizē un jāplāno nākamā darba diena. Tagad, kad lielākā daļa cilvēku dodas atvaļinājumā, es par to varu tikai sapņot, jo man šis ir karstākais darba laiks. Katru dienu jāpļauj zāle, jāgādā degviela, jāaizved un jāatved zāģi, jākontrolē, vai visi strādnieki ir savās vietās un vai darbi padarīti.
Kad sāku strādāt šajā amatā, sākumā pilsētu kopu pati savā redzējumā, jo viss bija diezgan nolaists. Sākām ar parkiem un kapsētu, tad pamazām sakopām ielas un puķudobes. Manuprāt, piecu gadu laikā esam daudz padarījuši, arī iedzīvotāji pamazām novērtē mūsu darbu, jo drazu kļūst arvien mazāk. Laikam jau cilvēki ar laiku pierod dzīvot skaistā vidē un arī paši cenšas uzturēt kārtību.
Jūlijā un augustā visā Latvijā notiek kapusvētki. Jaunjelgavā kapusvētki būs 6. augustā — vienā dienā ar pilsētas svētkiem. Mums ir viena kapsēta, un reizēm nākas dzirdēt arī sūdzības un uzklausīt cilvēku neapmierinātību. Kapsēta ir ļoti veca, gadu gaitā tā nav būtiski pārveidota — te ir cilvēku pašu izveidoti celiņi un apstādījumi, katrs ar zemes pleķīti rīkojas kā ar savu privātīpašumu. Reizēm liekas: kapsēta ir kā botāniskais dārzs, kur katrs pēc savas gaumes un ieskatiem gribējis izgreznot tuvinieku atdusas vietu. Rezultātā puķes ir iestādītas vietās, kur kaimiņš vairs nevar brīvi nokļūt savā teritorijā. Cilvēki iedomājas, ka var audzēt nez cik garus krūmus dzīvžoga vietā, un dusmojas, ka mēs tos nogriežam.
Agrāk, kad kapsētā bija tikai pārraugs, šādus darbus fiziski nebija iespējams izdarīt, bet tagad to darām regulāri. Kapsētā kopjam pamestās kapu kopiņas, rudenī lielākais darbs ir sagrābt lapas, aizvākt vēja nolauztos zarus. Vēl kapsētai ir vajadzīgs žogs, jo te bieži viesi ir meža dzīvnieki, kas nobradā ziedus un kapu kopas. Domāju, to var izdarīt pašu spēkiem, vajadzīgas klūgas, zari un kādā talkas dienā žogs pašiem ir jānovij.
Pirms kapusvētkiem arvien biežāk dzirdu neapmierinātību par to, ka konfesijām kapusvētki notiek citā laikā, cilvēkiem būtu ērtāk, ja tie visiem būtu reizē. To diemžēl nenosaka pašvaldība, bet gan mācītāji, kuri par to joprojām nevar vienoties.
Pagājušās nedēļas sākums vēl pagāja referenduma atskaņās. Priecājos par rezultātu un ceru, ka 11. Saeimā ievēlēsim cilvēkus, kuriem ir redzējums, kā valstij attīstīties pāris gadu uz priekšu. Ceru, ka vēlreiz neievēlēsim “vecos krabjus”, kuri ar savu iesīkstējušo domāšanu nav spējīgi uzlabot situāciju valstī. Lasīju par politisko partiju apvienošanos un par to, ka lielākā daļa atlaistās Saeimas deputātu tomēr piedalīsies arī nākamajās vēlēšanās, tikai, iespējams, pārstāvēs citus politiskos spēkus. Uz jaunievēlēto Valsts prezidentu Andri Bērziņu raugos cerīgi — viņš ir pratis nopelnīt un iegūt finansiālu neatkarību, varbūt viņa dzīves pieredze un zināšanas izrādīsies derīgas, lai sakārtotu Latvijas ekonomiku.
Visu nedēļu sekoju līdzi konkursa “Jaunais vilnis” norisei, esmu skatījusies to visus desmit gadus, un man ļoti patīk. Šogad uzvarēja Džeidens Felders no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet mūsu Liene Candy finālā ieguva astoto vietu. Mazliet kaitināja viesmākslinieku augstās prasības, kaprīzes un neapmierinātība, it kā viņi būtu pasaules mēroga zvaigznes. Tas man likās vīzdegunīgi. Domāju, Latvija ir tikai ieguvēja no šāda mēroga pasākuma, un es ceru, ka šis nebija pēdējais. Manuprāt, jaunieši, kuri piedalās konkursā, vispār nedomā par vēsturi, par notikumiem, kas saista Latviju un Krieviju, un tāpēc daļai latviešu “Jaunais vilnis” nepatīk.
Pagājušajā nedēļā pirmie svētceļnieki no Latvijas tālākajām pilsētām — Liepājas un Ventspils — jau devās svētceļojumā uz Aglonu. Pati neesmu gājusi un neiešu, bet svētkos Aglonā esmu piedalījusies, un emocijas, ko var gūt tikai tur, nevar izstāstīt. Svētceļojumā cilvēki it kā attīrās, nokļūst tuvāk Dievam vai mēģina sakārtot sevi un domas. Ja tik daudzi dodas svētceļojumos, tad kaut kāda jēga tam visam noteikti ir!
Lasītājiem gribu novēlēt labu veselību, siltu un saulainu, bet ne karstu pēdējo vasaras mēnesi. Lai mums katram ir darbavieta, kur esam gaidīti, lai varam darīt to, kas padodas vislabāk un ko varam veikt ar prieku!
