Aiga Veinšteine ir sirsnīga, vienmēr smaidoša, atsaucīga un neizsīkstoša optimisma pilna. Aiga ir friziere, un viņas ikdiena aizrit salonā “Lavanda” Aizkrauklē, bet divas dienas nedēļā viņa strādā Rīgā.
No klavierēm pie
šķērēm
— Tā ir mana sapņu profesija kopš agras bērnības, — par frizieres darbu saka Aiga Veinšteine. — Nevienam to neatklāju, bet vēlēšanos vienmēr glabāju sirdī. Bērnībā gāju mammai līdzi uz skaistumkopšanas salonu, skatījos uz frizierēm un domāju: “Cik viņas ir jaukas, kā te smaržo, cik te ir forši!”. Kā man patika tā gaisotne! Tomēr šī profesija man šķita nesasniedzama.
— Kāpēc tā?
— Kā daudzas mammas, arī mana vēlējās piepildīt bērnā savus sapņus, un man nācās spēlēt klavieres. Gāju uz privātstundām, un skolotāja teica, ka man ir talants, pianistes pirksti. Pa tiem gadiem klavieres man bija līdz kaklam. Tagad tām pat nevēlos iet tuvumā. Tomēr vēlme darīt to, par ko sapņoju, ņēma virsroku, un pēc vidusskolas devos uz 34. arodskolu, kur varēja apgūt frizieres profesiju. Atzinos mammai, ka braucu uz iestājeksāmeniem, neviens cits ģimenē to nezināja. Lai gan viņa bija ļoti pārsteigta, tomēr atbalstīja manu izvēli. Togad bija liels konkurss — seši cilvēki uz vietu. Nekad neaizmirsīšu, kas bija jāzīmē iestājpārbaudījumos — savā interpretācijā “Saules pēdas liedagā”. Tad sākās mans ceļš uz savu sapni. Iestājos un sapratu, ka beidzot esmu tur, kur man jābūt, un daru to, kas man patīk un padodas. Tas bija skaists laiks — man bija ļoti laba skolotāja, ātri sāka sūtīt uz dažādiem konkursiem. Sākumā bija vajadzīgs liels materiālais ieguldījums, mamma palīdzēja, kaut materiālie apstākļi tolaik mūsu ģimenei nebija spīdoši. Par manu pasaku tagad jāsaka paldies viņai.
Darbs ir jāmīl
— Jebkurš sapnis, saskaroties ar realitāti, reti atbilst iedomātajam.
— Tā ir. Un arī tas, ko māca skolā, ir viens, bet dzīvē — pavisam kas cits. To nevar iemācīt, jo dzīvē situācijas ir tik dažādas. Grūtākais bija saskarsme ar cilvēkiem. Biju vīlusies. Viens atnāk ar savu slikto omu, otrs uzlabo garastāvokli, un tā visu laiku — augšā, lejā. Nebija viegli pie tā pierast.
— Esi iemācījusies norobežoties?
— Nē, neesmu tāds cilvēks. Pārdzīvoju, dienām ilgi domāju, kā palīdzēt, lai būtu labāk.
— Ir talantīgi un mazāk talantīgi mākslinieki. Arī par frizieriem tā var teikt?
— Jā. Talantīgie ir redzami uzreiz. No mūsu 30 cilvēku lielās grupas profesijā strādājam trīs. Jāizvēlas tas, kas patiesi patīk un padodas.
Vīriešiem piedod
vairāk
— Kādi ir frizieri?
— Arī mums, tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem, ir tikai frizieriem saprotama vide, valoda, jociņi. Mēs esam atvērti, komunikabli, ar mums viegli kontaktēties, varam runāt par visām tēmām.
— Valda uzskats, ka vīrieši ir talantīgāki pavāri nekā sievietes. Vai to var teikt arī par frizieriem?
— Es tam piekrītu. Vīrieši nebaidās improvizēt. Ja, veidojot frizūru, kļūdās frizieris vīrietis, tad klientam nereti liekas — tā vajadzēja! Ja to pašu kļūdu pieļauj friziere sieviete, tad reakcija ir citāda: viņa taču nemāk griezt! Vīriešiem piedod vairāk, viņiem vieglāk “izsisties”. Frizieri kā vīru gan nevaru iedomāties, kolēģus neuztveru kā vīriešus. Viņi var būt forši draugi, kolēģi, bet vīrietis, kas tin ruļļus, vīrs? Nezinu gan.
— Darbā vari izpaust sevi radoši?
— Ja ir tematiskais pasākums. Esmu veidojusi dažādas fantāzijas frizūras, torņus un puķes, grozus. Idejas aizgūstu no konkrētās sezonas aktualitātēm.
— Vai zināšanas papildini?
— Ik mēnesi ir iespēja apmeklēt dažādus seminārus. Dažkārt tie ir ļoti iedvesmojoši — pēc tam ir tāds lidojums, izrauj no darba rutīnas, tāpēc laiku pa laikam vajag. Ir svarīgi neieslīgt rutīnā — tas ir viens no iemesliem, kāpēc strādāju Rīgā un baidos aiziet no turienes.
Patīk traki griezumi
— Tu strādā arī Rīgā. Vari salīdzināt cilvēkus.
— Rīgā klienti ir citādi — drosmīgāki, vairāk atļaujas. Ar lielāku pašapziņu. Aizkrauklē uzskata, ka frizieris var dot padomu, bet Rīgā esmu tikai izpildītāja. Man ir interesanti gan tur, gan te.
— Ja klients lūdz ko tādu, kas, tavuprāt, cilvēkam nepiestāv, atrunā?
— Mēģinu pateikt savas domas, īpaši, ja jūtu, ka cilvēks šaubās, tad cenšos pārliecināt. Ja ir cieti nolēmis — tad nekā. Sievietes ļoti bieži izvēlas klasisku matu griezumu, mazāk eksperimentē. Dažreiz klientes ieminas — vai var citādi nogriezt? Loģiski, ka var, sakiet tikai, ko jūs vēlaties! Var visu. Jāiedrošina, ka būs labi. Un vēl — man ļoti svarīgi, lai cilvēks man tic. Visvairāk patīk veidot griezumus un frizūras sievietēm. Klasiskais vīriešu matu griezums ir garlaicīgs. Ar jauniem puišiem vēl ir interesanti — viņi dažkārt izvēlas trakus griezumus. Klasiski varu nogriezt, bet tas nav dvēselei. Ir frizieri, kuriem patīk griezt, bet man ļoti nepatīk nogriezt garus matus. Mēģinu atrunāt, man patīk mati. Es arī pieaudzēju matus, bet Aizkrauklē gan šo pakalpojumu neizmanto. Matu pieaudzēšana vajadzīga, ja mati ir plāni, neaug un sagādā sievietei diskomfortu.
— Sievietes maina matu krāsu vai frizūru, ja dzīvē kaut kas mainās.
— Ar vienu Rīgas klienti nesen par to runājām. Un viņas jautājums — kā tu esi savus matus mainījusi? — mani samulsināja. Jo man ne matu sakārtojums, ne krāsa nemainās. Audzēju matus, kopš sāku strādāt par frizieri, pamainu tikai nianses. Vairāk darbojos ar matu kopšanu, ārstēšanu.
— Vai tev ir kāds vaļasprieks?
— Strādāju no astoņiem rītā līdz vēlam vakaram, nekam citam laiks neatliek. Dienas, kad strādāju Rīgā, sākas sešos, bet mājās pārrodos vienpadsmitos. Atvaļinājumā šogad vēl neesmu bijusi. Janvāris un februāris frizieriem ir tukšais laiks, tad var atpūsties.
Maijā trīs dienas biju Stokholmā. Nezinu, kas man kait, bet man patiešām visur un viss patīk. Īpaši, ja esi kopā ar tuvu cilvēku, ir brīvdiena un jūs kopā esat kaut kur aizbraukuši, ko vairāk var vēlēties?
