Mums Latvijā ir pietiekami daudz ūdenskrātuvju, kur velcēšana kā makšķerēšanas veids ir iespējama, turklāt ļoti rezultatīva. Zinu daudzus copmaņus, kam velcēšana ir galvenais makšķerēšanas novirziens, un neko citu viņi tā īsti nemāk. Toties var palielīties ar izciliem līdaku, samu un zandartu lomiem.
Piemēram, tādā ezerā kā Burtnieks nemaz citādāka līdaku vai zandartu makšķerēšana nav īpaši loģiska, jo praktiski visur ir vienāds dziļums. Izņēmums ir pavasarī, kad plēsoņas galvenokārt uzturas piekrastes, jauno zāļu dzinumu, rajonos. Burtnieku ezerā velce ir neatsverams makšķerēšanas veids.
Starp citu, bija laiki, kad velcēšana aiz motora bija aizliegta. Jūs zināt, kāpēc? Kāds īpaši “gudrs” un augstā krēslā sēdošs “prātgalvis” bija izdomājis, ka tādā veidā varot noķert pārāk daudz zivju!
Arī mūsdienās ir ezeri, kuros zivju resursu aizsardzības nolūkos makšķernieki nedrīkst izmantot laivas pat ar ekoloģiski tīrajiem un klusajiem elektromotoriem.
Taču te ideja ir jau pavisam cita un ņemta no rūgtās pieredzes grāmatas. Visiem šiem dzinējiem ir ļoti spēcīgi akumulatori. Savukārt pēdējos maliķi var izmantot dažādām neatļautām zivju iegūšanas metodēm. Liegums ir loģisks, un īpaši tas skar seklos un lielos Latvijas ezerus, kur, aizbraucot ar laivu aiz augstajiem zāļu puduriem, var darīt, ko vēlies, jo neviens no apkārtnes nespēs neko saskatīt.
Šis tas no teorijas un inventāra
Varbūt daudziem viss liekas ļoti vienkārši — iesēdās laivā, piekarināja motoriņu, ielaida vizuli un — aiziet! Ne tik vienkārši, makšķerniek! Būtībā velcēšana prasa savu gudrību. Neko jaunu nepateikšu, bet ir makšķernieki, kas pēc vienas novelcētas sezonas ir metuši šai nodarbei mieru, jo gaidīto rezultātu tā arī nav sasnieguši.
Pirmkārt, daudz kas atkarīgs no pamatinventāra. Tā ir aukla, makšķerkāts un spole.
Ir speciāli velcei domāti spiningi. Parasti to garumi ir no 1,80 līdz 2,40 metriem. Iegādāties garākus vai izmantot velcei nebūtu ieteicams, jo laiva nav krastmala. Te domu graudam “jo garāks, jo elastīgāks” nav pamatojuma. Ar īsāku kātu vieglāk paņemt zivi, kā arī manevrēt pa laivu.
Testi ir ļoti dažādi. Pat sasniedzot 300 gramu! Viss atkarīgs no makšķerkāta cietības testa. Vadmotīvi pašos pamatos ir ļoti vienkārši. Nav svarīgs testa pirmais cipars, bet otrajam nevajadzētu būt zemākam par skaitli 60. Labi būtu, ja, virzoties uz makšķeres spices galu, būtu pēc iespējas vairāk gredzenu. Tas palīdzēs vienmērīgāk noslogot kātu, arī caurlaides riņķi mazāk plēsīs auklu.
Pārsvarā izmanto pītās auklas. Tiesa, tās ir vismaz sešas reizes dārgākas par monofilajām, toties ļauj kāta galam zibenīgi reaģēt uz katru mazāko pieskārienu. Es, piemēram, nezinu, cik efektīvi var piecirst zivi ar monofilo auklu, ja tā atlaista aiz laivas 80 metru tālumā, bet tieši tik nepieciešams, velcējot seklos ezeros. Arī izturības ziņā pītā būs daudzreiz labāka, līdz ar to ļaus pietaupīt naudas maciņa biezumu, jo, kā zināms, labi vobleri nemaksā tikai pāris latu.
Spoles. Nu te ir nedaudz vieglāk. Galvenais, lai saietu virsū vismaz 100, bet vēl labāk, ja 150 metru auklas, un cena veikalā nebūtu mazāka par 20 latiem. Tāpat auklas uztīšanas kasetei jābūt no metāla. Es ieteiktu izmantot spoles ar “baitraner” sistēmu.
Mūsu zemītē ir ļoti labas velcēšanas vietas: Burtnieks, Lubāns, Saukas ezers, Rāznas, Liepājas un Durbes ezers. Izcila vieta velcētājiem ir Alūksnes ezers. Tāpat veiksmīgi lomi ir Alaukstā un Kāla ezerā. Un nevar aizmirst Lielupi un Daugavu! Visas vietas, protams, nenosaukšu, un nav arī vajadzības, jo katram velcētājam ir savi, sev vien zināmi, rajoni un vietas.
Labais palīgs —
eholote
Ļoti labs palīgs velcētājam ir eholote. Būtībā bez šīs gudrās ierīces atrast sēkļus, kantis un ieraudzīt pašas zivis ir ļoti grūti. Attiecībā uz šo “aparātiņu” un to piedāvājuma klāstu domas dalās, bet ir kāds grauds, ko sapratuši praktiski visi — jo dārgāka eholote, jo kvalitatīvāka un efektīvāka kā inventārs. Tiem, kas ar šīm ierīcēm jau nodarbojas gadiem ilgi, neko jaunu droši vien nepateikšu, bet ir daudzi, kam zināšanu nav nekādu, tāpēc varbūt nedaudz palīdzēšu ieslīdēt šajā zināšanu lauciņā.
Pirmais, kam, iegādājoties eholoti, vajadzētu pievērst uzmanību, ir tās cena un valodas iespējas. Attiecībā uz pēdējām — ja jums ir perfektas angļu vai vācu valodas zināšanas, tad problēmu nebūs. Bet, ja nav, ko tad? Versija, ka mājās ir kāds, kas mācēs pārtulkot un pastāstīt, kas un kā, ir pilnībā aizmirstama, jo pat latviskajās versijās ‘‘izkost’’ šos verķus nav iespējams pirmajā reizē. Īpaši, ja nekad nav pat redzēts, kā ar to strādā. Tas nozīmē, ka nāksies ņemt šo cilvēku vairākas reizes sev līdzi laivā. Cik tas ērti, izlemiet paši. Tātad veikalos, pērkot eholoti, jautājiet pēc pamācības zināmā valodā.
Otrkārt, cena. Silti neieteiktu pirkt šo ierīci, kas cenā būtu mazāk par 100 latiem. Salīdzinājumam — aizejiet vasaras sākumā uz tirgu un nopērciet iesūtītās spāņu zemenes un mūsu vietējās. It kā prece ir vienāda, bet atšķirība milzīga. Protams, neapstrīdēšu arī versiju, ka makšķernieks spēj pielāgoties daudz kam. Es arī ar lazdas kātu, pieliekot tam vēl spoli un izlokot no drāts gredzenus, varētu itin veiksmīgi makšķerēt, taču prātā uzreiz nāk rokopera “Lāčplēsis”, kur Muktiņš dzied: “Nav vairs tie laiki, nav vairs tie laiki, nav vairs tie laiki…”. Pārsvarā pazīstamākās firmas Latvijā ir “Humminbird” (ar latvisko versiju jau iestrādātu ierīcē), “Lowrance”, “Garmin Fishfinder” un “Eagle”. Es, protams, nevaru pārzināt visā valstī populārākos modeļus, bet tiem man pazīstamiem makšķerniekiem, kas nodarbojas ar velcēšanu un kvokošanu, pārsvarā ir “Humminbird” vai “Eagle” eholotes. Pašam ir “Eagle Fishmark 320 Portable”. Tā var darboties kā no akumulatora, tā no bateriju elementiem. Esmu ļoti apmierināts.
Eholote pilnībā nederīga būs seklajos ezeros. Tādos, kur dziļums nepārsniedz aptuveni 2 metrus. Efektivitāte līdzināsies nullei. Iemesls viens, un tas ir saistīts ar šīs ierīces raidītā stara platuma leņķi. Jūs jau varat iegādāties eholoti ar platāko leņķi, kāds iespējams. Cik zinu, tad senos laikos bija pat ar 180 grādu platu leņķi. Taču tad ražotāji laikam saprata, ka jēgas no tik plātīga staru leņķa nav nekādas, un pašreiz esam palikuši pie 120 grādiem. Mans uzskats ir nepārprotams — jo šaurāks leņķis, jo reālāka zināšana par zivs uzturēšanās vietu, jo tādā gadījumā tā ir pietuvināta laivas apakšai. Savukārt 120 grādu leņķī, turklāt, ja zem tevis ir metrus 10 dziļums, jēgas no eholotes nav pilnīgi nekādas. Tāpēc es ieteiktu ņemt to vidusmēru, un tas saistīts ar 60 grādiem. Iemesls vienkāršs — neviena no eholotēm nerāda, no kuras puses redzamības zonā iepeld zivs. Līdz ar to platajam uztveršanas leņķim ir pilnīga nulles vērtība, toties cena ir lielāka. Tas nu, manuprāt, būtu pats svarīgākais.
Uzmanība būtu jāpievērš arī ekrāna lielumam un dzidrumam. Tam, vai ekrāns ir krāsains vai melnbalts, atšķirība ir tikai latos… Protams, milzīgs ieguvums ir GPS klātbūtne, bet tādā gadījumā šī prece jau “pavilksies” uz 300 latiem, bet lētākos variantus es neieteiktu pirkt, jo problēma var rasties eholotes izšķirtspējā. Priecājoties par lēti nopirkto preci, neaizmirstiet, ka peldošas lapas, koku zarus, plēves gabalus un jebkuru citu cilvēku vai dabas atstātu kultūrslāni lētās eholotes var uzskatīt par zivi un attiecīgi raidīt ekrānā signālu. Līdz ar to, man šķiet, nez vai jūs interesēs nepārtraukti dziedošais eholotes signāls, kurš vēstīs par lielu baru zivju, un tieši zem jūsu laivas, bet patiesībā tā būs rudens vēju iepūsta lapu kaudze…
