Marija Ročāne ir kā dzīva Taurkalnes vēstures grāmata. Pārdzīvojusi divus vīrus un divus dēlus, turpat deviņus gadus kopā ar ģimeni izbaudījusi izsūtījuma sūrumu Omskas apgabalā, atgriezusies Taurkalnē un līdz pensijai strādājusi šejienes kokzāģētavā. Jautāju, ko viņa labprāt darītu tagad, ja vēl būtu stipra veselība? Viņa atbild — strādātu.
Kad izkāpju no mašīnas Taurkalnes centrā taujāt pēc Marijas kundzes un “Meijām”, vēl neesmu paspējis izteikt savu jautājumu, kad nejauši sastaptā sieviete jautā man — vai meklējat Mariju Ročāni? Nedaudz samulstu, bet acīmredzot ziņa par manu ierašanos apskrējusi mazo ciematu. Sekoju norādēm un pēc brīža esmu baltas ķieģeļu mājas sētas pusē. Aka, šķūnīši, soliņš. Skatiens aizķeras pie kādas pusizjauktas mašīnas sētsvidū. Smaržo pēc pankūkām. Klauvēju, un durvis atver sirma maza auguma kundze. Virtuvē uz sola divi ar ūdeni pilni spaiņi, un karstajā vasaras dienā tie norasojuši. Sīkās ūdens piles saplūst kopā un krājas uz sola, tālāk notekot uz grīdas.
Uz vīra kapa ziedus neuzlikt
— Stāsta, ka jūs mūža lielāko daļu esat pavadījusi Taurkalnē?
— Esmu te dzimusi un dzīvoju līdz četrdesmit pirmajam gadam. Krievu laikos mani, Miķeļa meitu, sauca par Mihailovnu. Tēti neatceros, jo, kad mani bija divi mēneši, kokzāģētavā noticis nelaimes gadījums. Ejot gar kādu ratu, tajā ieķērusies šineļa mala, ievelkot tajā tēvu. Ģimene palika ar vienu apgādnieku, un es līdz septiņpadsmit gadu vecumam saņēmu valsts pabalstu. Māte, kura strādāja pie saimniekiem dažādus lauku darbus, satika manu patēvu, un es kļuvu par diviem brāļiem bagātāka. Diemžēl abu jau nav dzīvo vidū, tāpat kā divu manu dēlu. Atminos savu vecotēvu. Viņš ar zirgu veda baļķus no meža un visvairāk laika veltīja manis audzināšanai. Radināja mani pie darba, kopā gājām dārzus apart, kartupeļu talkās. No viņa atvadījos divpadsmit gadu vecumā. Kad vecaistēvs nomira, vajadzēja auklēt brāļus, un Mežvidu pamatskolu es nepabeidzu.
— Bijāt arī sievas kārtā?
— Kara sākumā apprecējos ar latgalieti. Kāzas nosvinējām šajā pašā mājā 27. decembrī. Bet iepazināmies Zaļenieku pagastā Jelgavas pusē. Man tolaik bija ap septiņpadsmit, viņam — divdesmit viens. Strādājām katrs pie sava saimnieka. Mājas bija netālu viena no otras. Turpat upīte, tiltiņš. Vakaros spēlēja muzikanti, tur arī iepazināmies. Jauni, gribējās bieži satikties. Kad pie saimnieka nolīgtais laiks beidzās, 10. novembrī katrs atgriezāmies savās mājās, lai vēlāk atkal satiktos Taurkalnē. Drīz vien no Žižņevskas kļuvu par Ročāni. Pēc kāzām Pēteris mani aizveda uz Preiļu rajona Aizkalnes pagastu. Tur bija 10 hektāru zemes, kuros audzēja graudus pašu govīm un cūkām. Kopā nodzīvojām sešus gadus. Vīru iesauca vācu armijā. Šad tad tikāmies arī kara laikā, līdz četrdesmit piektajā, vācu armijai atkāpjoties, viņš kaujā krita. Kapavietu nezinu, tik vien, ka tad kaujas bijušas pie Aiviekstes upes.
Naktī uz staciju
— Dzīvojot Latgalē, uz Taurkalni arī atbraucāt?
— Tolaik bija laba vilcienu satiksme. Gan Ulmaņa, gan kara, gan krievu laikā kursēja vilciens Krustpils—Jelgava. Ar to vai katru dienu varēju braukt pie mātes. Kara laikā vilciena lokomotīvei priekšā piestiprināja ar granti piebērtu platformu gadījumam, ja sliežu ceļi būtu mīnēti. Tad uzsprāgtu vien šī platforma.
Miera laikā arī uz Rīgu tikt nebija problēmu, Jelgavā pārsēžoties elektrovilcienā. Jaunās brīvās Latvijas laikā maršrutu slēdza un Taurkalni “atgrieza” no pasaules.
— Pēc kara piemeklēja citas šausmas — izvešana…
— No Aizkalnes mani kopā arvīra māti un māsu, diviem bērniem — dēliem Ādolfu un Jāni — 1949. gadā izveda uz Sibīriju. Par ko? Par to, ka vīrs bija dienējis pie vāciešiem, un mani sauca par fašisti. Man tolaik bija 25 gadi. To marta nakti ļoti spilgti atceros joprojām. Pie durvīm pieklauvēja. Biju uztraukusies. Modināju bērnus, viņi samiegojušies. Kaut kā saģērbu. Atņēma mums visus dokumentus, pases. Labi, ka viena krieviete, kura arī bija ienākusi istabā, pateica — paņemiet kaut ko līdzi, jums taču divi bērni… Paklāja segu un salika drēbes un kādas mantas. Acīmredzot zināja, uz kurieni mūs vedīs. Braucām ar domu, ka uz mūžu un atpakaļ atgriezties nebūs lemts. Zirgu pajūgā mūs aizveda uz Aglonas staciju.
Gulta — plats sols
— Uz kurieni veda tālāk?
— Nokļuvām Omskas apgabalā, Poltavkas rajonā. Vienu vagonu ar latviešiem “izkrāva” Budjonnija vārdā nosauktā kolhoza vajadzībām. Paveicās, jo nebija kā citiem jāstrādā mežā, kas īpaši smagi ziemā, milzīgā aukstumā. Slaucu govis. Lai arī kūts no mājas bija ap divsimt metru, gadījās arī tik saltas dienas, ka degunu apsaldēju vai kājauti pie zābakiem piesala.
— Vai tad grūti nebija?
— Visgrūtākie bija pirmie divi gadi, bet jauns cilvēks ātri pie visa pierod. Govis slaucu dziedādama. Tagad ir grūti, rokas uz augšu nevaru pacelt, sāp. Bet tad izcēlos kā laba darba darītāja, ielika mani par brigadieri, saņēmu pat apbalvojumu — medaļu “Za osvojenije celini”. Biju atbildīga par lielu slaucēju kolektīvu un atskaitījos priekšniecībai, cik govju izslauktas, vai pienācīgi pabarotas. Par to mēnesī pieskaitīja desmit papildu darba dienu. Gada beigās saņēmām algu. Maksāja 19 kapeiku par darba dienu, un gadā sakrājās ap simts rubļu. Iegādājāmies zemnīcu — nelielu būdiņu, celtu no velēnām, maziem lodziņiem, bez griestiem, ar jumtu to vietā. Vasarā no ārpuses mājiņu aplikām ar mālu, govju mēslu un salmu apmetumu, nokrāsojām baltu. Bija smuka. Tajā katram bija vieta gulēšanai. Man plats sols, uz kura pēc darba nogurusi nokritu.
Brīvdienu nebija
— Bija arī pašiem savi lopi?
— Par labu darbu man un vīramāsai piešķīra pa telītei. Iegādājāmies arī vistas, pīles un zosis. Paši cepām maizi, jo katrā mājiņā bija arī krāsniņa. Vakaros, kad citi jau gulēja, no pienotavas vājpiena gatavoju sieru un biezpienu. Bija ar’ dienas, kad divu buļļu pajūgā braucām uz tuvējo pilsētas tirgu pārdot rapša eļļu, ko deva bez maksas, graudus, miltus, olas. Par ietirgoto naudu varēju nopirkt bērniem skolas lietas.
— Iedeva arī brīvas dienas?
— Brīvdienu nebija. Atvaļinājumu nedeva. Vien, ja gadījās saslimt, gulēju mājās, un pārējās slaucējas izslauca manu normu — 12 govju divas reizes dienā.
Nebija laika svinēt svētkus, ticējām Dievam. Sanācām kopā, noskaitījām pātarus, padziedājām dziesmas.
— Kā šādā vidē iejutās bērni?
— Kad mūs izveda, vienam dēlam bija septiņi, otram — pieci gadi. Mācījās viņi krievu skolā. Ātri aprada ar vidi. Jaunākais Jānis vēlāk kļuva par pulksteņmeistaru un strādāja Aizkrauklē. Vecākais Ogrē izmācījās par elektriķi un 1961. gadā ierīkoja elektrību Taurkalnē.
Precas ar pirmo, kurš ņem
— Sibīriešu tradīcijas nepārņēmāt?
— Mūsu pusē reti kurš brūvēja alkoholu. Nekad ar grādīgajiem dzērieniem neesmu aizrāvusies, un arī Sibīrija neiemācīja ne dzert, ne pīpēt. Tas nebija vajadzīgs. Sējas un kulšanas noslēgumā rīkoja balli, un mani nozīmēja par pavāri. Gatavoju gaļas ēdienus, pelmeņus. Iztikām bez saldā ēdiena, tortes necepu. Ikdienā ēdām to, kas bija — gaļu, zupas, boršču, bietes, burkānus. Saldumam šad tad cukurbieti pierīvēja. Atgriežoties Latvijā, pirmais, ko vēlējos, bija tēja ar cukuru.
Pēc Staļina nāves 1957. gada 30. novembrī iebraucu Latvijā, bet radi uz mājām izbrauca jau aprīlī.
— Nebija vēlēšanās palikt?
— Es pat biju ar mieru, bet vīramāte un vīramāsa vēlējās atgriezties.
— Vai tagad būtu interesanti aizbraukt uz Sibīriju?
— Ja kāds brauktu līdzi, jā. Šad tad televīzijā rāda to pusi, bet vietu, kur es dzīvoju, nē. Stāsta, ka tur vairs nav kolhozu. Toreiz jaunās meitenes bija laimīgas, ja tika prom no kolhoza, precējās ar pirmo, kurš ņēma, ka tik ātrāk uz pilsētu.
Televizors kā cilvēks
— Latvijā jaunu dzīvi izdevās ātri iesākt?
— Taurkalnē Ulmaņa laikā somi atvēra kokzāģētavu, un vēlāk, kara laikā, iesākto turpināja vācieši. Arī krievi to neslēdza, tieši pretēji — nodrošināja darbu vietējiem iedzīvotājiem, tajā skaitā man.
Krieviem, kuri šurp atbrauca, iedeva labiekārtotus dzīvokļus ar ūdensvadu un tualeti.
Taurkalnē strādāt sāku jau pēc mēneša. Bērni bija jābaro. Darbs smags, ar baļķiem.
Vēlāk tepat Taurkalnē iepazinos ar ukraini Nikolaju Bondarenko, un civillaulībā mēs nodzīvojām 34 gadus. Viņš bija bārenis no bērnunama Daugavpilī. Nu jau 19 gadu viņa nav. Infarkts.
Kokzāģētavā nostrādāju vairāk kā divdesmit gadu. Vien Latvijas neatkarības atgūšanas laikā te viss izputēja.
— Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena?
— Dzīvoju kopā ar mazmazmeitu Elīnu. Viņa pabeidza vidusskolu un iestājās Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Elīnai gribas brīvību, tāpēc biežāk ir nevis ar tēvu un māti, bet pie manis.
Tagad televizors man ir kā cilvēks. Vakaros seriāli, ziņas.
***
Gads pie gada aizplūdis dzīves straumē. Marijas kundzei drīz deviņdesmit, bet viņas rokas joprojām alkst darba, un, kamēr vien bija laba redze, adīja un tamborēja mazbērniem un mazmazbērniem. Jautāju — ja būtu spēks un veselība, ko vēlētos darīt?
— Strādātu. Līdz pat 72 gadiem turēju govi, vien, kad nespēju apkopt, pārdevu.
