Es tiešām vairs nesaprotu, kā man dzīvot. Man visa dzīve ir cīņa gan pret lieko, gan par trūkstošo svaru.
Pērn sevi mocīju ar visādām diētām, bija dienas, kad manas porcijas bija kā rūķīšiem — trijās ēdienreizēs tik saujiņa rīsu. Rezultātā tiku vaļā no 10 kilogramiem. Zaudējuma prieku gan sagandēja fakts, ka nav ko ģērbt mugurā — trekno gadu laikā sapirktās žaketes un kleitas man izskatās kā uz pakaramā. Ticējums vēsta, ka lielāku apģērbu nedrīkst pāršūt, jo tad svars atgriežoties, bet jaunam nepietiek naudas — jāmaksā kredīti.
Un šonedēļ vēl viens trieciens — nule uzzināju, ka novembrī Rīgā notiks unikāls skaistumkonkurss “Pilnība 2011”. Galvenais nosacījums — nedrīksti būt vieglāka par 90 kilogramiem. Ko nu? Man taču tā ir pēdējā iespēja — drīkst pieteikties tikai līdz 45 gadu vecumam. Bet pats trakākais, ka man tagad jādabū klāt 10 kilogramu un tas jāizdara līdz pēdējai pieteikšanās dienai — 10. augustam.
Tagad, izrādās, mans zaudētais svars nav nemaz bijis lieks, bet pati pilnība.
Savu pārsteidzīgo kļūdu desmit dienās vēl ceru izlabot. Bieži eju ciemos pie paziņām pensionāriem — viņiem vienmēr ir, ar ko pacienāt, vakar veikalā nopirku kilogramu lētā speķa par 80 santīmiem, brīvdienās ēdīšu.
Indriķim gan nepatīk manas svara palielināšanas aktivitātes, jo viņam tagad jāapēd visi salāti un dārzeņi, kas ledusskapī. Žēl mest ārā.
