Šodien 60. dzimšanas dienu svin Ausma Gribute Aizkraukles pagastā. Dažas dienas pirms jubilejas ar Ausmas kundzi tiekamies viņas “Lejasžagaru” pagalmā, kur viņa mūs sagaida koku paēnā uz soliņa ar mazmeitiņu Beāti klēpī. Raugoties savās krāšņajās puķudobēs, jubilāre teic: “Man liekas, ka man nav tik daudz gadu. Šķiet, esmu vēl “bērna prātā”!”.
Ūmei jāguļ pa vidu
Ausmas kundze dzimusi Skrīveros, bet “Lejasžagaros” saimnieko jau vairāk nekā 20 gadu. “Tā ir iznācis, ka esmu dzimusi skrīveriete, bet tagad dzīvoju Aizkraukles pagastā, mājās pirms pašas Skrīveru robežas. Tikai grāvis pa vidu,” teic jubilāre. Šobrīd māju remontē, vecākais dēls iecerējis ierīkot centrālapkuri mājas pirmajā stāvā, vajadzētu arī jaunu jumtu, bet vēl mazliet jāpaciešas.
Ģimenē izaudzināti trīs dēli un meita, bet tagad par dzīves jēgu kļuvuši četri mazbērni — Paulis (10), Santa (3), Beāte (3) un Renārs (4 mēneši). Visvairāk laika jubilāre pavada ar abām mazmeitiņām. “Mazbērni šobrīd ir visa mana dzīve. Ar viņiem kopā priecājos, skrienu, par viņiem uztraucos. Viņi mani visu laiku uztur “formā”, savādāk nemaz nedrīkst būt. Visu laiku jāraugās, kur mazās izdomās skriet, tikai pēdējā laikā jau mazliet varam sarunāt, ko drīkst un ko nedrīkst. Mums noteikti kopā ir jāpaēd un kopā jādodas gulēt diendusu, jo abas grib gulēt blakus ūmei (tā mazbērni viņu iesaukuši — aut.), tāpēc man vienmēr jāguļ pa vidu,” stāsta Ausmas kundze.
Rozes vairs nepatīk
Savulaik beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, pāris gadu strādājusi par dārznieci, bet ilgāku laiku — kolhoza rožu siltumnīcās. Strādājot dārzniecībā, sākumā ļoti patikušas rozes, bet vēlāk tās vairs negribējies ne audzēt, ne kopt. “Rokas vienmēr bija saskrāpētas līdz asinīm, bet, ja rozes vispirms bija jānomiglo un tad jāravē, rētas iekaisa. Man ļoti patīk baltās lilijas. 50. dzimšanas dienā man uzdāvināja ziedošu liliju. Nebiju atradusi tai piemērotu vietu, tāpēc iestādīju tepat zem mājas loga. Nākamajā gadā tā uzziedēja deviņiem ziediem, bet tad to pārstādīju, manuprāt, labākā vietā, bet puķei tur nepatika, un tā iznīka. Tagad man dārzā daudz liliju, bet visas tik ātri pārzied. Tas trakais karstums vienā brīdī ir uzziedinājis visas puķes! Nākamajā sestdienā būs kapusvētki, vienīgās puķes, kas vēl būs palikušas manā dārzā, ir flokši,” satraucas jubilāre.
Enerģiju gūst no zemes
Par savu dzimšanas dienu Ausmas kundze teic: “Esmu piedzimusi vasaras karstākajā laikā — gan laika, gan darbu ziņā. Mūžā īpašām svinēšanām daudz laika nav bijis, jo darbs vienmēr dzina darbu un neko uz rītdienu nevarēja atlikt. Arī tagad jāvāra ievārījumi, jākonservē gurķi, ļoti patīk arī sēņot un ogot, lai gan ļoti slikti orientējos mežā, varu apmaldīties trijās priedēs! Manas iemīļotākās sēņošanas vietas ir Daudzevas silā, tur ir īsts sūnu mežs. Mums ir arī liels dārzs, kūtī — septiņas govis un desmit cūku. Darba pietiek, ir gan prieki, gan kreņķi — kā jau visiem cilvēkiem.”
Jubilāre atceras, kā bērnībā māte dzimšanas dienā teikusi, lai aiziet palasīt upenes, un toreiz likās, ka neviens darbs nevar būt netīkamāks kā upeņu lasīšana. Tomēr dzīvē viss mainās — tagad Ausmas kundze labprāt gan ravē, gan lasa ogas un priecājas, ka var to darīt: “Pirms kāda laika man veica acs kataraktas operāciju, bet radās asinsizplūdms, un viena acs kļuva neredzīga. Tas bija milzīgs šoks, jo pirms tam domāju, ka aizbraukšu uz vienu dienu un vakarā būšu atpakaļ. Tad kādu laiku nedrīkstēju pieliekties,veikt straujas kustības. Paņēmu kūts beņķīti, apsēdos pie savas puķudobes un sāku rušināties pa zemi. Cik man kļuva labi! Zemes spēks ir visa pamats, no tās enerģiju gūstu arī es.”
Viena nespētu dzīvot
“Tagad daudzas lietas varu izrunāt ar meitu, bet pilnīgi visu, kas notiek cilvēkā, nevar izstāstīt nevienam. Katram ir lietas, ko tomēr vajag paturēt sevī. Esmu pārliecinājusies, ka dzīvē labāk kādu vārdu vajag noklusēt nekā pateikt par daudz. Ja labu, tad jā, bet sliktu — nē. Esmu nožēlojusi un pēc tam kodusi mēlē, ka dusmās kādreiz pasprucis kāds lieks vārds, ko varēju arī nepateikt. Mēs pārāk maz sakām labos vārdus. Tos nevajag žēlot,” pārliecināta jubilāre.
“Visu laiku māja ir pilna cilvēku, viena es nespētu dzīvot. Jaunībā biju nolēmusi: ja neapprecēšos vai man nebūs savu bērnu, ņemšu bērnus no bērnunama, bet viena nekad nedzīvošu. Man liekas, ka manas dzīves sūtība ir kādam vienmēr būt vajadzīgai, palīdzēt un atbalstīt, es nezinu, ko iesāktu viena. Jā, man gribas arī vientulības brīžus. Reizēm, kad mazbērni pa māju iet ņigu ņegu, liekas — vai tas reiz beigsies? Bet pēc pāris stundām, kad māja ir klusa, kļūstu nemierīga un domāju — kas tad nu?” smej jubilāre.
Vienmēr jāizrunājas
Meitenes, kas pirms 39 gadiem beigušas Bulduru dārzkopības tehnikumu, šovasar jau trešo reizi “salidos” kopā, šoreiz pie skolasbiedrenes Skaistkalnē. “Kādā sarunā viņa teica, ka viņai ir viena meita, bet jau četrus gadus abas nav ne tikušās, ne sarunājušās. Viņa zina tikai to, ka meita strādā kaut kur ārzemēs. Domāju — ak, šausmas! Viņai ir viss — māja, baseins un kamīns, bet nav meitas! Kam tad viss? Manuprāt, pārējam nav nekādas vērtības. Es varu izturēt četras stundas nerunājot, būt vienatnē, bet vairāk gan nē! Kolhozā bija kāda kolēģe, kura reiz teica — man nedod ēst un dzert, dod tikai izrunāties. Laikam tagad tāpat varu teikt arī par sevi,” domā Ausmas kundze.
Jubilārei ir trīs brāļi, visiem ir bērni un mazbērni. “Lielu ambrāžu savā dzimšanas dienā nerīkošu, bet Daugavmalā pasēdēsim. Radi, kāds draugs un paziņa. Tā mums ģimenē pieņemts. Esmu piedzimusi tāda “glupā” optimiste. Uznāk kreņķis, paraudu, tad apgriežos un eju tālāk. Man ir mazbērni, jādzīvo viņu dēļ,” teic jubilāre.
***
Kad esam izrunājušās, jubilāre mūs ar kolēģi dāsni pacienā. “Man patīk gatavot, ja zinu, ka būs, kas to novērtē,” smaidot saka Ausmas kundze. Šķiroties viņa vēl piebilst: “Kaut nu tik sestdien būtu labs laiks!” Kolēģis pārjautā: “Kāpēc?” “Mums taču būs “šana”!” smej jubilāre.
