Stipra draudzība
Aizkraukliete Silvija Palcmane, kura kādreiz mācījusies Pļaviņās, atsūtījusi absolventu salidojuma fotogrāfiju. Tajā redzamas klases meitenes un zēni, kuriem mūžs rit jau astoto gadu desmitu.
“Saulainā un karstā vasaras dienā mūs atkal aicināja kopā skolas gados iemantotā draudzība. Šoreiz tikšanās vieta — Pļaviņās, mūsu bērnības un jaunības pilsētā, pie Ēvalda, kuru sveicām 80. jubilejā.
Šogad esam divpadsmit — vairāki nav ieradušies veselības vai arī citu problēmu dēļ, taču domās šodien ir Pļaviņās. Par to liecina telefona zvans no Dobeles, sveicienus sūta Aivars, kurš arī šogad svin 80. jubileju. Arī mēs domās esam kopā ar tiem, kuru te nav — ar Dzidru no Ogres, Birutu no Lielvārdes, Birutu no Iršiem… Atceramies arī tos, kuri uz mums noraugās no mākoņa maliņas,” raksta Silvijas kundze.
Kādi darbinieki, tāda reputācija
Māra Zeltiņa, kura izjutusi nelabvēlīgu Pļaviņu pasta nodaļas darbinieču attieksmi (par to rakstījām kādā no iepriekšējiem “Staburaga” numuriem), saņēmusi “Latvijas pasta” ārējās komunikācijas daļas vadītājas Gundegas Vārpas atbildi un bijusi ar to neapmierināta. Zeltiņas kundze raksta:
“Cienījamā Gundega Vārpa, izlasot Jūsu rakstu avīzē, esmu sapratusi, ka man jāsaka paldies Pļaviņu pasta nodaļas darbiniekiem par to, ka neesmu kļuvusi par zagli. Diemžēl nesaprotu, kur manā rīcībā ir bijusi provokācija? Varbūt tajā, ka uzreiz atzinu, ka dokumenti nav mani, vai tajā, ka zvanīju draudzenei, lai ziņotu, ka sūtījumu man neizsniedz? Varbūt tajā, ka pateicu pasta ierēdnēm “paldies”?
Jūs neesat sapratusi, ka runa ir nevis par vienu pasta sūtījumu, bet par gaisotni, kāda valda Pļaviņu pastā, par darbinieku kompetenci, apkalpošanas kultūru, spēju komunicēt ar klientiem.
Varbūt lielpilsētās cilvēku savstarpējās attiecības ir savādākas nekā provincē un mazpilsētās. Visu nevar mērīt ar vienu mēru. Likumus raksta cilvēki, un cilvēki var tos mainīt. Kā dabūt pilnvarojumu, ja cilvēks ir komandējumā, atpūšas Kanāriju salās vai ārstējas slimnīcā? Tad jau iznāk tā, kā jūsu darbiniece raksta, “nevari izņemt — nepasūti”. Skumji, bet tagad es saprotu, kādēļ “Latvijas pastam” ir tāda reputācija. Kādi darbinieki, tāda reputācija.”
Kāpēc mums jāuztur valsts pārvalde?
Jānis Krumbergs no Aizkraukles pagasta ir sašutis par milzīgajiem līdzekļiem, kas jātērē, lai uzturētu valsts pārvaldi: “Manā skatījumā prezidenta institūcija ir tikai lieks slogs valsts kasei, un Latvija bez tās var sekmīgi iztikt. Daudzi Zatlera neievēlēšanu otrajam termiņam vērtēja kā nacionālo traģēdiju. Ja Zatleram nebija drosmes atlaist Saeimu pēc sniegputeņa revolūcijas un vēlāk pēc grautiņa Doma laukumā, septiņus mēnešus pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas tas ir nepārdomāts emociju un izmisuma solis, jo, juzdams, ka viņa atkalievēlēšanai balsu nepietiks, centās izrādīties. Divas nedēļas iepriekš Zatlers ieturēja draudzīgas pusdienas restorānā kopā ar Lembergu, bet pēc tam savā slavenajā vēstījumā tautai pasludināja viņu teju par galveno valsts nozadzēju un oligarhu.
Kādēļ uzturēt arvien pieaugošo lielo valsts pārvaldi, ja “prasmīgas” saimniekošanas rezultātā iedzīvotāju skaits bez kara un represijām divdesmit gados samazinājies par trešdaļu? Lūk, tā jau ir traģēdija, kas, uzņemot inerces radītu ātrumu, turpmākajos 10 — 20 gados novedīs pie pilnīgas tautas un valsts iznīkšanas, nelīdzēs ne paraksti, ne referendumi.”
