Šonedēļ Dzintaru koncertzālē Jūrmalā notiek jau desmitais starptautiskais jauno dziedātāju konkurss “Jaunais vilnis 2011”, kurā piedalās četrpadsmit solistu no sešpadsmit valstīm. Pēc “Slavas alejas” un konkursa atklāšanas tikpat krāšņi kā modes mākslinieces Elitas Patmalnieces darinātie tērpi Latvijas pārstāvei Lienei Candy ir arī sabiedrībā populāru cilvēku viedokļi par konkursu. Piemēram, kultūras ministre Sarmīte Ēlerte to nosaukusi par “viduvēju pasākumu, kas simbolizē postpadomju telpu”. Savukārt “Slavas aleja” salīdzināta ar Uzvaras laukumu Rīgā. Arī interneta portālos viedokļi ir krasi atšķirīgi — daļa latviešu šo konkursu uztver kā Krievijas sabiedrības “krējuma” izrādīšanos un sauc par balagānu, citi priecājas par konkursu dziesmu un dziedātāju dēļ.
Lieli ieguvēji no šī konkursa ir jūrmalnieki, jo šajā laikā tur sabrauc vairāki tūkstoši naudīgu viesu. Domāju, viņiem arī ir galvenās tiesības iebilst vai nē pret konkursa rīkošanu vai protestēt pret “Slavas alejas” izveidošanu. Kamēr jūrmalnieki priecājas par lielajiem ienākumiem, par pilsētas popularitāti, par iespēju tuvumā aplūkot šovbiznesa zvaigznes, kamēr vien pilsēta ir gatava uzņemt viesus, manuprāt, konkursam “Jaunais vilnis” ir jānotiek.
Jāatceras arī par jaunajiem mūziķiem, kuriem šī ir vienreizēja iespēja sevi parādīt. Tik milzīgu televīzijas auditoriju viņiem citādi būtu neiespējami iegūt.
Piederu pie tās sabiedrības daļas, kas priecājas par “Jauno vilni” — nevērtēju slavenību apģērbu, nemeklēju “dzeltenajos” žurnālos, ar kuru no savām mīļākajām koncertā ieradies kāds slavens aktieris, bet raugos tā: Latvijas vārds ļoti, ļoti pozitīvi izskan daudzās valstīs. Latviju šajās dienās redz kā pārtikušu, elegantu un skaistu valsti ar brīnišķīgu dabu. Varbūt šī nedēļa varētu celt Latvijas pašapziņu? Iespējams, daudzi latvieši ar mums raksturīgo mentalitāti nevar pieņemt krievu temperamentu, ārišķību, bravūru, pārlieku krāšņos priekšnesumus, bet tāda ir viņu dzīves uztvere. Mani vairāk uztrauc tas, ka televīzijā filmas laikā esmu spiesta klausīties reklāmu latviešu un krievu valodā, it kā pie mums jau būtu divas valsts valodas, bet par to neviens neuztraucas. Tāpēc krievu valoda un kultūra “Jaunajā vilnī” nedēļas garumā man liekas pat baudāma, kaut arī dažus “mūžīgos” koncertu dalībniekus nu gan derētu nomainīt. Apnicis vērot vienas un tās pašas sejas un klausīties vecus hītus.
