Aizvadītās nedēļas nogalē Aizkrauklē viesojās kultūras ministre Sarmīte Ēlerte. Ministre tikās ar novada pašvaldības vadītājiem, kultūras darbiniekiem un sniedza interviju “Staburagam”.
Lai spētu būt
latvieši
— “Staburaga” lasītāja Dzintra Avotniece no Skrīveriem jautā — vai varētu apvienot Kultūras, Izglītības un Zinātnes ministriju, atstājot Kultūras departamentu?
— Tā ir ļoti slikta ideja. Un tas ir tādēļ, ka pie valdības galda sēž ministri, kuri pārstāv to, kas valstij šķiet svarīgi. Ja kādai valstij ir svarīgi, piemēram, attīstīt kosmosu, tad pie galda būs kosmosa ministrs. Vai, ja kāda valsts gribēs īpaši attīstīt zvejniecību, tad būs zvejniecības ministrs, kā tas, starp citu, ir Skandināvijas valstīs. Tas ir politiski svarīgs jautājums. Mēs jau varētu likvidēt visas ministrijas — kultūru un izglītību varētu pielikt pie iekšlietām. Tieši tāpēc, ka gan izglītība, gan kultūra ir ļoti svarīgas jomas, tām ir jābūt politiski pārstāvētām pie diskusiju galda, lai ar savu viedokli ietekmētu valdības kopējos lēmumus.
Kāpēc svarīga ir izglītība? Manuprāt, par to ir daudz runāts. Tāpēc, lai Latvija būtu plaukstoša, sekmīga, pievilcīga zeme, ir vajadzīgi izglītoti cilvēki. Kur koncentrējas enerģija, tur nāk nauda, investīcijas un notiek attīstība. Kāpēc ir vajadzīga kultūra? Cilvēki ne vienmēr par to padomā. Domāju, ļoti bēdīgi klājas tiem cilvēkiem, kuri dzīvo tur, kur lēmēji uzskata, ka kultūra ir blakusprodukts. Kultūra ir viena no svarīgākajām lietām, kas katrai nācijai palīdz saglabāt un attīstīt tās identitāti. Un kāpēc vispār cilvēki dibina valstis? Kam tās ir vajadzīgas? Mēs taču varētu būt daļa no kādas citas valsts. Bet mums ir vajadzīga mūsu valsts, lai mēs būtu latvieši arī nākamajās paaudzēs. Un kultūrai šajā stāstā ir izšķiroši svarīga vieta. Kultūrai visplašākajā izpratnē. Gan profesionālā, gan kultūras izglītība, gan amatieru kultūra, tradīcijas.
Profesionālā māksla ne tikai Rīgā
— Katrā novadā lemj, cik daudz atbalstīt kultūru. Ir novadi, kuros kultūru neatbalsta.
— Naudas daudzums un iespējas ir dažādas. Man liekas, tomēr ļoti būtiska ir izpratne par to, vai tas ir vai nav svarīgi.
— Iedzīvotāju vai vadības izpratne?
— Vadības, bet, redz, tos vadītājus ievēl cilvēki. Un, ja ievēl tādus tumsoņas, kuri neko nesaprot un uzskata, ka cilvēkam vajag tikai maizi, ūdeni, iespējams, šņabi un gulēt, tad tādus vadītājus mums nevajag. Bet objektīvs ir naudas jautājums. Un tāpēc valsts uzdevums ir domāt, lai profesionālajai mākslai būtu piekļuve ne vien Rīgā, bet arī citur. Šobrīd, piemēram, top koncertzāles Cēsīs, Rēzeknē, neesam tikuši uz priekšu ar Liepājas koncertzāli. Grib arī Ventspils. Valmierā valsts finansē profesionālo teātri, arī Daugavpilī. Latvijā ir pašvaldības, kuras kultūrā saredz attīstības dzinējspēku. Piemēram, Cēsīs. Vadītāji zina, ka viņiem būs tūrisms, kultūra, tā būs vieta, kur cilvēki gribēs dzīvot, jo tur ir zaļa, skaista, mierīga vide. Pavisam maziņš novads ir Alsunga. Kad novads izveidojās, bija jāsāk domāt, kā dzīvot. Un tad nodefinēja, ka viens no attīstības dzinējspēkiem būs tā īpašā etniskā suitu identitāte. Viņi ir iekļauti UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, saskata lielas tūrisma iespējas. Tas nozīmē — nauda nāk tad, ja ir laba ideja, ja cilvēki izdomā pievilcīgas, radoši saistošas lietas.
Vidus nespēj
piesaistīt
— Ir kultūras pasākumi, ko apmeklē maz cilvēku. Dažreiz pasākumu pat atceļ, jo nepērk biļetes. Maz skatītāju arī amatierkolektīvu koncertos.
— Varbūt cilvēki nāks tad, ja būs augsta kvalitāte, bet neizies no mājas tad, ja zinās, ka to pašu var redzēt televīzijā. Guntars Ķirsis, koncertu vadītājs, kurš tos organizē visā Latvijā, uzaicināja pianistu Vestardu Šimkus, operdziedātāju Antoņenko koncertēt Daugavpilī, Rēzeknē — bija pilnas koncertzāles. Cilvēki nav gatavi tērēt laiku viduvējām lietām. Vai nu kvalitāti vai, ja grib vienkārši “nosist laiku”, zviln pie televizora ekrāna. Vidus nespēj piesaistīt. Kultūra ir tāda liela ekosistēma, kas, tāpat kā daba, sastāv no lieliem un maziem dzīvniekiem, puķītēm, zālītēm. Un, ja kas nobrūk vienā posmā, nobrūk visa sistēma.
Amatieru kolektīvi, jā, tie darbojas, rāda paveikto, daļa ir ļoti profesionāli, bet vispār tas ir veids, kā cilvēki attīsta savu radošo būtību. Piemēram, Anglijā, universitātē studējot ekonomiku, literatūru, vienalga ko, izvēlas arī jomu, kur iestudē izrādes. Ne jau tāpēc, lai kādam īpaši rādītu, bet tas ir veids, kā cilvēks sevi atklāj un izpauž. Amatiermāksla lielā mērā ir veids, kā cilvēki nāk kopā, kā veidojas tīkli, kuros cilvēks nevar pazust, palikt viens un vientuļš, apkārt ir cilvēki.
Jārāda labie piemēri
— Kultūras ministrija ir pārņēmusi arī sabiedrības integrācijas jautājumus. Latvijā, arī Aizkrauklē, ir daudz cilvēku, kuri te dzīvo ilgus gadus, taču neprot un nesaprot latviski. Kā varētu sekmēt viņu interesi par valsts valodas apguvi?
— To, kas tika izdarīts Latvijas okupācijas laikā piecdesmit gados, mēs pārdesmit gados nevaram izlabot. Domāju, mums nevajag pārāk uztraukties, tērēt savus nervus un enerģiju tam, lai vecākās paaudzes cilvēki iemācītos latviski. Mūsu pakalpojums viņiem varētu būt — radīt pēc iespējas latviskāku vidi, nevis latvietim pie pirmās iespējas sarunā pāriet uz krievu valodu. Otrs, neapšaubāmi, ir skola. Un skola ir institūcija, kuru finansē valsts, tāpēc tai ir jānodrošina izglītība valsts valodā. Aizkrauklē ir gan latviešu, gan krievu skola, kur 60% priekšmetu apgūst latviešu un 40% — krievu valodā. Starp citu, šādu skolu skaits ir samazinājies, tādas paliek Rīgā, Daugavpilī. Interesanti, ka nesen Gulbenē viena krievu skola paziņoja, ka vēlas kļūt par latviešu skolu, ko arī realizēja. Bauskā viena bijusī krievu skola pamazām pārveidojas par latviešu skolu. Domāju, ka skolās vairs nav problēmu iemācīt bērniem valsts valodu. Iemāca. Man gan saka, ka profesionālajās skolās ne vienmēr iemāca, bet vidusskolās gan. Bet tas, par ko mums ir jādomā: turēt krievu bērnus nošķirti no latviešu ir veidot segregāciju — kopienu nošķirtību. Jārāda labie piemēri. Ilga Reizniece nesen piedalījās vienā projektā — mācīja krievu bērniņiem, kuri ne vārda neprot latviski, latviešu folkloru. Ir ļoti daudz veidu, kā cilvēkus iekļaut, padarīt par piederīgiem un atbildīgiem par Latviju. Segregācijā nav ieinteresēta ne krievu, ne latviešu sabiedrība. Brīnumi ātri nenotiks, vajag mierīgi un pacietīgi iet uz priekšu ar skaidru vīziju par to, ka Latvijā latviešu valoda vienmēr būs vienīgā valsts valoda.
— Eiropas Latviešu apvienības forumā izskanējis rosinājums valstij veidot saziņas tīklu ar tautiešiem ārzemēs. Jūs piedāvājāt apspriešanai Somijā ieviestu sistēmu, kas emigrējušajiem ļauj veidot institūciju, kura ir ietekmīga organizācija sadarbībai ar valdību. Kāda, jūsuprāt, varētu būt šī sadarbība?
— Pirmkārt, šai sadarbībai vispirms jānotiek mūsu galvās. Un jāsaprot, ka 21. gadsimtā, kad ir brīnišķīga priekšrocība ceļot, redzēt, iegūt dažādu pieredzi, sadarboties dažādu kultūru pārstāvjiem, cilvēki būs daudz mobilāki kā 19. vai 20. gadsimtā. Cilvēki pavadīs daļu savas dzīves Latvijā, dzīvos, piemēram, piecus gadus Portugālē, tad atkal Latvijā. Bet, neraugoties uz to, ka zūd teritoriju robežas, valstij ir īpaši aktīvi jādomā par to, kā šos cilvēkus, kuri mums ir vajadzīgi, kuri pieder latviešu nācijai, noturēt latvietības apritē. Tāpēc jābūt svētdienas skolām, jārīko nometnes, jāved bērni no ārzemēm uz nometnēm Latvijā, lai mācās valodu. Jāveido profesionāļu tīkli, kuros varētu atrast cilvēkus, kas ārzemēs ir apguvuši jaunas iemaņas, nevar atgriezties mājās, bet labprāt gribētu Latvijas labā kaut ko darīt. Milzīga loma būtu vietējām kopienām.
