Ainas kundze dzīvo laukos, un viņai ir paprāva saimniecība. Tādēļ biju izbrīnīta, ieraugot viņu Aizkrauklē. Uz manu vaicājumu: “Kādi vēji tad tevi šurp atpūtuši?” — viņa tik atmāj ar roku un saka: ”Ja grib kaut ko nopelnīt, lauciniekam jāatrod laiks arī braucieniem uz centru.”
Ainas kundze stāsta, ka atbraukusi reģistrēt telīti. Ja jau lopiņš būtu domāts pašiem, varētu nereģistrēt. Pavasara sākumā šādi braucieni bijuši obligāti teju vai katru nedēļu — teliņi govīm “skrējuši” viens pēc otra. Tagad paredzams vēl tikai viens — augustā. Aina arī palepojas, ka divi viņas audzētie teliņi devušies “ārzemju turnejā”. Uzpircēji viņus nopirka Holandes saimniecībām. — Mums tas pat prātā nebija ienācis, bet nezin kā uzpircēji bija dabūjuši mūsu tālruņa numuru un piedāvāja šādu iespēju, — stāsta Aina. Protams, iepirkuma standarti ir ļoti augsti, bet par tiem arī atbilstoši maksā.
— Govīm brīvdienu nav, tāpēc arī manā dzīvē nekas īpašs nenotiek. Ir tikai darbs un bērni. Lielākais gandarījums, kad darbam redzi augļus. Jau trešo nedēļu ēdam pašu audzētos kartupeļus. Padevušies diezgan brangi. Ja padomā, tas taču ir ārprāts, ka veikalā jāpērk ārzemēs audzēti kartupeļi. It kā mēs paši tos nevarētu izaudzēt. Šogad mūsu kartupeļus gan apsēdušas Kolorado vaboles — nu nav man laika viņas nolasīt. Ceru vienīgi, ka visus kartupeļus tomēr nenoēdīs.
