Ieraugot stārķi, kurš pagājušā gada nogalē izglābts no nosalšanas, tā jautā aizkrauklietis Juris Pušmucāns.
“Staburags” pērn rakstīja, ka pa Aizkraukli klaiņo stārķis. Juris Pušmucāns savu jauniegūto Draudziņu katru dienu baroja, viņam palīdzēja arī citi aizkrauklieši. Decembra sākumā stārķi aizveda uz Ķekavas novada zemnieku saimniecību — dzīvnieku patversmi “Mežavairogi”.
“Pavasarī stārķi apciemoju un aizvedu arī ciemkukuli — zivis,” stāsta Jura kungs. “Atbraucu uz Aizkraukli, un pēc dažām dienām paziņas teica, ka stārķis esot atgriezies Aizkrauklē. Zvanīju “Mežavairogu” saimniecei Danutai Priedei, un viņa apstiprināja, ka stārķis tiešām pirms trijām dienām aizlaidies. Tas man joprojām ir liels brīnums un mīkla — stārķis vairākus mēnešus nodzīvoja svešumā un pirms tam ne Aizkraukli, ne Ķekavu no augšas nebija redzējis, kā viņš varēja atrast ceļu atpakaļ? Tagad stārķis ir krietni lielāks un kļuvis patstāvīgs, viņu pazīstu pēc uzvedības, gaitas. Esmu pārliecināts, ka viņš ir tas pats stārķis. Viņš redzēts kopā ar citu stārķi, tomēr es nezinu, kas mans Draudziņš ir pēc dzimuma, to nevarēja pateikt arī “Mežavairogos”. Kad ieraugu, saku: “Draudziņ, nāc šurp! Kad tu mani ielūgsi kāzās?”. Viņš paceļ galvu, paskatās, bet tuvāk nenāk. Zinu, ka putns jālaiž vaļā, ar prātu to saprotu, bet sirds ir pieķērusies. Barot nedrīkst, un es to arī nedaru. Saku viņam: “Ciemos nākšu, bet ēdamo meklē pats!”. Cerams, ka rudenī stārķis aizlidos ziemot uz Āfriku, tomēr, ja viņš paliks, barošu atkal. Ne velti saka: draugus nelaimē nepamet.”
