Vārdu salikumu “ielu vingrošana” pirmo reizi dzirdēju apmēram pirms gada. Domāju — redzēšu meitenes un puišus sportiskos tērpos, rādot kaut ko no mākslas vingrošanas elementiem. Patiesībā viss izrādījās citādi. Ielu vingrotāji ir puiši, kuri rāda spēka vingrinājumus. Šī sportiskā kustība veiksmīgi sākusies arī Pļaviņu novadā. Saruna par to ar vienu no tās aizsācējiem aiviekstieti Aleksandru Krasutinu, kuru draudzīgi uzrunāju ar “tu”.
Kopīgs, bet atšķirīgs
— Kas tad īsti ir ielu vingrošana?
— Šī sportaveida pamatā ir vingrinājumu komplekss, kur cilvēks strādā galvenokārt ar sava ķermeņa svaru. Par ielu vingrošanu to sauc tādēļ, ka darbošanās pielāgota āra apstākļiem. Ar to var nodarboties gan specializētos sporta laukumos, gan jebkur citur. Spēcīgu muskulatūru, atlētisku augumu un labu fizisko formu cilvēks var iegūt, arī neapmeklējot specializētas trenažieru zāles un netērējot daudz līdzekļu. Ielu vingrošanai ir kaut kas kopīgs ar mākslas vingrošanu, bet viss vairāk balstīts uz spēka vingrinājumiem, izmantojot stieni un līdztekas.
— Vai šī nodarbe Latvijā ir izplatīta?
— Šī kustība radās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tā attīstās joprojām. Latvijā ielu vingrotāji kā biedrība darbojas apmēram trīs gadus. To aizsāka pazīstamais radio dīdžejs Kaspars Zlidnis un Māris Šlēziņš, kurš šobrīd vada Ielu vingrotāju biedrību.
Sāk, lai labāk
izskatītos
— Kā pats pievērsies šai kustībai?
— Pagājušā gadā augustā uz Pļaviņām bija atbraukuši ielu vingrotāji no Līvāniem, kuri piedalījās pasākumā pie jauniešu centra “Ideja”. Puiši rādīja vingrošanas pamatus, un mani tas ieinteresēja. Toreiz līvānieši piedāvāja arī skatītājiem sacensties, kurš vairāk reižu pievilksies pie stieņa. Man tas izdevās vislabāk un nopelnīju balvu — krekliņu. Tad nodomāju, kāpēc nepamēģināt iemācīties kaut ko vairāk? Vispār aktīvāk sportam pievērsos tikai vidusskolā, kad sāku apmeklēt trenažieru zāli Klintainē, kur mūs mācīja Raimonds Baltiņš. Tolaik svēru 97 kilogramus! Biju tāds padrukns. Pirmais gads man pagāja darbojoties, lai labāk izskatītos. Pēc tam varēja domāt par kaut ko vairāk.
— Kas šķita saistošs tieši ielu vingrošanā?
— Tā kā pirms tam jau trīs gadus nodarbojos ar fitnesu, gribēju dažādot treniņu tehniku, lai uzturētu sevi formā. Ar mani ir tā — ja kas iepatīkas, sāku fantazēt, kas būtu, ja būtu. Uzreiz gan nesāku vingrot, jo primārā man bija sporta zāle. Vēlāk nolēmu, ka līdzīgi kā Rīgā arī Pļaviņās varētu izveidot savu komandu. Sazinājos ar Māri Šlēziņu, un viņš atbalstīja mūsu ideju, priecādamies, ka arī laukos šajā jomā kaut kas notiek. Sākumā sanācām kopā 25 līdz 30 cilvēku, kurus tas ieinteresēja. Tagad stabili esam palikuši seši vai septiņi. Mums visiem ielu vingrošana gan vairāk ir kā papildus aizraušanās, jo galvenokārt interesē svaru celšana. Tomēr visam sekojam līdzi un uzturam sevi formā. Dažkārt mums pievienojas arī Pļaviņu parkūnisti. Tā ir fiziska darbība, kuras dalībnieki skrien pa maršrutu, ceļā pārvarot jebkurus šķēršļus pēc iespējas efektīgāk, tā, kā to darītu ekstremālā situācijā — lecot, veicot salto, rāpjoties vai izmantojot citas iemaņas.
— Kur jūs trenējaties?
— Pulcējamies galvenokārt ģimnāzijas stadionā vai pie centra “Ideja”. Vēl iespēja trenēties ir līdzās Uzvaras ielai, kur privāti izveidots neliels sporta laukums ar stieni un līdztekām, kas ir vienīgās Pļaviņās. Arī skolas sporta zālē ir inventārs, līdz ar to varam iemācīties sarežģītākus trikus. Lai tos paveiktu, sākumā dažiem vajadzēja krietni papūlēties. Nevar teikt, ka tagad esam izcilā līmenī, bet sasniegts pietiekami labs rezultāts. Pie stieņa katrs var pievilkties vismaz 25 līdz 30 reižu.
Vīrietim tas
jāvar
— Stāstīji, ka arī tēvam savulaik dienestā bija jāspēj pievilkties pie stieņa. Vai ir nācies abiem sacensties?
— Sacentušies neesam, bet zinu, ka dienestā viņš to varēja izdarīt kādu 20 reižu. Uzskatu, ka ikvienam vīrietim tas jāvar vismaz desmit reižu. Cilvēkam jāpārvalda savs ķermenis, jo dzīvē situācijas var būt dažādas, arī ekstrēmas, kad fiziskā varēšana noteiks visu. Ar ielu vingrošanu nodarbojas arī meitenes. Vairāk gan Rīgā, bet Pļaviņās vēl ne. Varbūt triku ziņā viņas nav spēcīgas, bet pamatlietās dažkārt pārspēj pat iesācējus puišus.
— Toties meitenes vairāk ievēro trenētus vīriešus…
— Daudziem tas noteikti ir stimuls trenēties. Man pašam fiziskajā attīstībā ielu vingrošana neko būtisku nav devusi, jo pamati jau bija. Protams, viss kopā radīja papildu izturību. Savukārt puiši, kuri sāka nodarboties tieši ar šo sportaveidu, pēc laika sasniedza apbrīnojamus rezultātus ķermeņa fiziskajā attīstībā. Uzlabojas arī pašsajūta, jo iemācies piedot dzīvei ritmu, veido ēšanas un miega paradumus. Viena no sportošanas pozitīvajām pusēm — jāierobežo sliktās lietas.
— Vai šajā sportaveidā notiek arī sacensības?
— Jā. Šogad 27. un 28. augustā Latvijā pirmo reizi būs pasaules čempionāts ielu vingrošanā. Tajā piedalīsies daudzu valstu pārstāvji, arī no Amerikas. Braukšu skatīties, jo būs interesanti. Lai tur sacenstos, jābūt augstam sportiskajam līmenim, un to varēs darīt tie, kuri vispirms uzvarēs Latvijas čempionātā. Ir iecere augusta sākumā rīkot sacensības arī Pļaviņās, tāpēc jāsāk aktīvi tām gatavoties. Stiprākie varēs startēt tālāk.
Spēt
atteikties
— Par jauniešiem bieži saka: viņiem interesē tikai izklaide. Vai tā ir?
— Domāju, ka lielākā daļa grib apvienot visu — izklaidēties un gūt rezultātus, bet negrib upurēt savu brīvo laiku. Ja gribi ko sasniegt, jāprot atteikties no dažām lietām.
— Vai neesi domājis par sportista karjeru?
— Lai startētu profesionālā līmenī, sportistiem neiztikt bez ķīmijas. Tāpēc, manuprāt, sports vairs nav veselīga dzīves daļa. Ja gribi būt līmenī, viss jāpakārto tikai tam. Interesējos par trenera darbu, bet, parunājot ar dažiem, pārliecinājos, ka tas ir labs vaļasprieks, bet ne pastāvīgs darbs.
— Šopavasar beidzi Pļaviņu novada ģimnāziju. Ko darīsi tālāk?
— Vēl neesmu izlēmis. Pirms neilga laika saņēmu eksāmenu rezultātus, un tie ir labi. Tā ka sekmju dēļ varēšu izvēlēties piemērotāko augstskolu. Gribēju studēt arhitektūru, bet pagaidām nevaru to atļauties finansiāli. Pat tad, ja tiktu budžeta grupā, izdevumi šajās studijās būs lieli.
— Neesi domājis doties uz ārzemēm?
— Noteikti nē. Esam ar ģimeni ceļojuši, un pēc pāris dienām mani jau “velk” mājās. Vienam pašam svešumā iejusties būtu vēl grūtāk.
Vēlas stabilu profesiju
— Esat diezgan muzikāla ģimene. Vai arī šī joma tevi aizrauj?
— Esmu beidzis Pļaviņu mūzikas skolu. Spēlēju akordeonu un arī klavieres. Mans mīļākais mūzikas instruments kopš bērnības ir ģitāra, ko mācos spēlēt patstāvīgi. Vēlāk ieinteresēja arī basģitāra. Reiz skolā mūsu klasei vajadzēja sagatavot priekšnesumu. Varējām izvēlēties, kādu mūzikas instrumentu spēlēt. Tā kā ģitāras bija aizņemtas, pamēģināju bungas. Aizrāva arī tās. Skolas laikā iznāca vairāk paspēlēt. Tagad gan nevienā grupā neesmu iesaistījies.
— Mūziķa karjera nevilina?
— Tāpat kā sportu, mūziku es tomēr labprātāk atstāju kā vaļasprieku. Manuprāt, jāapgūst stabilāka profesija.
— Vai vecāki tevi šajā ziņā necenšas ietekmēt?
— Nē, izvēle ir manā ziņā. Mātei patika iecere studēt arhitektūru. Varbūt pēc laika es šo nodomu arī īstenošu.
