Pirms četriem gadiem —
2007. gada decembra sākumā — Seces pagasta “Daņķepu” mājās izcēlās ugunsgrēks. Bojā gāja pensionāre, bet divi mājas iedzīvotāji — Vilma Brizga un Juris Laimiņš — palika bez pajumtes.
Paliek bez
pajumtes
“Ugunsgrēks “Daņķepos” izcēlās decembra sākumā,” atminas Vilma Brizga. “Abi ar Juri esam lieli ogotāji, tajā dienā tuvējā purvā lasījām dzērvenes. Kad atgriezāmies mājās, ceļā satikām kādu kaimiņu, kurš teica, ka mūsu māja deg. Tā gan nebija mūsu personīgā māja, bijām tikai īrnieki. Skrējām skatītes — viss liesmās. Kamēr aizgājām, puse mājas jau nodegusi, aizgāja bojā arī tantiņa, kura tur dzīvoja. Mums palika tas, kas mugurā — ne pajumtes, nekā. Ierādīja istabu sociālajā dzīvoklī, kādu pusgadu mitām tur. Piedāvāja dzīvokli Secē, bet tur bija vajadzīgs kapitālais remonts, atteicos — ne man naudas, ne varēšanas.”
Taču liktenis visu iegrozīja pēc sava prāta — jau gandrīz trīs gadus Vilma un Juris dzīvo Staburaga pagasta “Daugavas Kalējos”. Un tas, kā smejas Vilma, pateicoties ogām.
Mežā kopā
neiet
Ar sievieti, kura tolaik dzīvoja šajā mājā, Vilma iepazinās tirgū, pārdodot savāktās meža veltes. “Viņa teica — rūme te ir, jāprasa tikai saimniekam atļauja,” atminas Vilma. “Tagad te dzīvojam tikai mēs ar Juri, sievietes vīrs nomira, un viņa pārcēlās pie meitas.”
Vilmai jau 74 gadi, tomēr viņa joprojām nododas savai iemīļotajai nodarbei — ogošanai. Tā varot gan kādu latu nopelnīt, gan salasīt ziemai ievārījuma tiesai. “Līdz šim ogas pārdevu Aizkraukles tirgū, bet tagad uzplijās uzpircējs, pārdodu viņam. Šogad ar ogām trūcīgi, jau pērn nebija daudz, šogad vēl mazāk. Mežā arī daudz čūsku, pat uz ceļa lien. Jāuzmanās.”
Arī Juris jau kopš bērnības ir liels ogotājs. “Mežs man ļoti patīk,” saka Juris. “No mazām dienām kopā ar māti mežā lasīju ogas, visu mūžu gāju arī meža darbos.” Uz mežu ogu laikā abi iet gluži kā uz darbu, tikai karstajā pusdienlaikā gan mežā neesot ko darīt. Tā kā Juris ir žirgtāks, kopā viņi ogot neejot. “Nevaru tikt viņam līdzi, tāpēc ejam atsevišķi,” saka Vilma.
“Smilšukastes” vietā lilijas
Vilmas dzimtā puse ir Skaistkalnes pagasts. “Tur piedzimu un līdz 16 gadu vecumam dzīvoju,” stāsta Vilma. “Kolhoza laikā strādāju celtniecībā. Biju krāsotāja, apmetēja, mūrēju. Cēlām daudzstāvu mājas. Citi darbi, kas bija kolhozā — fermā vai lauka brigādē, man nepatika. Tik agri sāku strādāt, jo mums bija liela ģimene — septiņi brāļi un māsas. Bet vairs nav neviena, aprīlī aizsaulē aizgāja māsa.”
Jura dzimtas saknes ir Zalvē, kādu laiku dzīvojis un strādājis Jēkabpils pusē, tad nokļuvis Secē.
Vienīgie ienākumi ir Vilmas pensija, Juris tikko beidzis darbu “simtlatnieku” programmā. “Malka jāgādā, to pērkam. Krava maksā 120 latu, ziemai tādas vajag trīs,” rēķina Juris. “Saimniecības, lopiņu mums nav, tikai suns un kaķis, bet dārziņš gan iekopts, izaudzējam visu — kartupeļus, burkānus, bietes. Vilma ziemai vienmēr iekonservē gurķus.”
Jādomā ne tikai par vēderu, arī par sirdsprieku — “Daugavas Kalēju” pagalmā Vilma un Juris šogad iekopuši liliju dobi. “Te bija īsta “smilšukaste”, visu ņēmām nost, savedām zemi un iestādījām manas mīļākās puķes,” saka Vilma.
