Lai gan ir vasara, pacientu pieņemšanas reizēs pagājušajā nedēļā bija daudz — ap 20 dienā. Daļai slimnieku bija enterovīruss, citi saaukstējušies, ar kakla sāpēm, paaugstinātu temperatūru, bet diviem bija gripas simptomi. Taču ziemā pacientu ir vēl vairāk.
Bērni bieži vien saulē spēlējas bez cepures un pārkarst. Es vienmēr lieku cepuri. Pagājušajā gadā Spānijā nopirku kokvilnas galvassegu, kuru ņēmu līdzi arī šīsvasaras ceļojumā uz Šveici, ar to nejūtu karstumu. Šveicē biju nedēļu iepriekš kopā ar kolēģiem, un brauciens bija ļoti interesants.
Pacientiem vienmēr saku: karstajā laikā jādzer daudz šķidruma. Šveicē pirktie dzērieni “Fanta” un “Sprite” ļoti labi veldzēja slāpes, tāpat kā saldējums, kas bija saldeni skābs. Atbraukusi mājās, speciāli nopirku “Fanta” ,“Sprite”, kolu un saldējumu, lai salīdzinātu, vai ir tādi paši kā Šveicē. Nav! Pie mums saldējums un šie dzērieni ir pārāk saldi, tajos ir daudz E vielu. Tad jau labāk dzeru ūdeni no krāna — mūsu akā tas satek no trijiem avotiem. Šveicē vairāk rūpējas par cilvēku veselību, pārtikas ražošanā ievēro normatīvus, par kuru pārkāpšanu draud lielas sodanaudas. Bet Latvijā firmām galvenais ir gūt peļņu, un veikalu plauktos no citām valstīm bieži vien nonāk ne jau labākie un kvalitatīvākie produkti. Pārtikas produktu ražošanā bieži vien izmanto mazvērtīgas eļļas, lai tikai būtu lētāk. Daudzi cilvēki “piepampst” tieši E vielu un modificētās pārtikas dēļ. Es dodu priekšroku pašmāju ražojumiem — pērku lauku pienu, biezpienu, krējumu un citus vietējos produktus.
Parasti katru gadu cenšos vismaz uz nedēļu kaut kur aizbraukt, lai varētu labi atpūsties, jo mājās tas nav iespējams, pacienti palīdzību meklē arī brīvdienās. Septembrī plānoju braukt uz ārstu kongresu Varšavā Polijā. Saprast angliski runāto man palīdzēs meita Flēra, kura perfekti pārvalda angļu valodu un zina arī citas svešvalodas Arī es šovasar mācījos angļu valodas kursos, lai atkārtotu kādreiz apgūto. Esmu bijusi ārstu kongresos arī Lietuvā un Igaunijā, un tā vienmēr ir iespēja uzzināt ko jaunu.
Kamēr biju ekskursijā, palika nedarīts grāmatvedības darbs, tad nu pagājušajā nedēļā visu sakārtoju. Tāpat bija sakrājusies kaudzīte preses izdevumu — abonēju “Dienu”, “Neatkarīgo Rīta Avīzi” un “Staburagu”. Brīvdienās gribēju strādāt dārzā, bet tādā karstumā no šī nodoma atteicos. Vienīgā vēsā vieta ir doktorāts, kas ir manas mājas pirmajā stāvā, tur arī izlasīju visus preses izdevumus un noskatījos jaunākās ziņas televīzijā, arī par politiku.
Jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa zvēresta runa nenāca no sirds, un es šim cilvēkam neticu. Par prezidentu neko labu neliecina tas, ka viņam ir 37 īpašumi, tajā skaitā viens — viesu māja — uzcelts ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, taču viesus tajā neuzņem. Mani aizskar viņa teiktais, ka ubags nevar valdīt, tikai bagātais. Liela daļa cilvēku prezidentu neciena.
Priecājos par Valda Zatlera ierosinājumu atlaist Saeimu. Kas gan neatkarības gados ir mainījies? Daudz kas, bet ne uz labo pusi. Lai ko saka par Kārli Ulmani, bet viņš bija saimnieks. Viņa laikā atvēra ap 200 skolu, bet tagad tikpat daudz slēdz. Mana māte, kura dzīvoja Liepājā, ar labu vārdu atcerējās viņa teikto — jāceļ skolas, jo vajag izglītotus cilvēkus. Ieraudzījis zirgu, kas knapi kustas, Ulmanis pēc kāda laika saimniekam uzdāvināja jaunu. Tā bija cita domāšana un cita vērtību sistēma.
Zatleram es ticu. 23. jūlija referendumā es balsošu par Saeimas atlaišanu, bet Saeimas vēlēšanās — par Zatlera jauno partiju. 51% deputātu mandātu Saeimā viņa partija neiegūs, tomēr, ja viņš apvienotos ar topošo nacionālo partiju ‘‘‘‘Visu Latvijai!”—“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK”, tad balsu pārsvars būtu nodrošināts un nevajadzētu draudzēties ar “Saskaņas centru”, kas joprojām negrib atzīt Latvijas okupācijas faktu un vēlas divas valsts valodas. Uzskatu, ka oligarhu partijas ir ne tikai Zaļo un Zemnieku savienība, Tautas partija un apvienība “LPP/LC”, ar kurām Zatlers nesadarbosies, bet arī “Saskaņas centrs”, un par šīm partijām nākamajās Saeimas vēlēšanās noteikti nevajag balsot, ja gribam labas pārmaiņas.
Kad Vaira Vīķe — Freiberga beidza savu prezidentūru, Valsts kancelejas kasē nauda bija iztērēta, bet Zatlers ir saimniekojis taupīgi, līdzekļus atstādams arī jaunajam prezidentam.
Tautas partijas kongresā nolemts šo partiju likvidēt. Andrim Šķēlem acīs bija asaras — kā gan lai nebūtu, ja vairs nevarēs valdīt un zagt. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau 2008. gadā uzdeva partijai ieskaitīt valsts budžetā nelikumīgi saņemto un iztērēto vienu miljonu latu. Partija lēmumu pārsūdzēja tiesā, taču tiesvedība ir pārāk ilga — galīgo lēmumu sola tikai augustā.
Tautas partija man nekad nav patikusi, un gan jau tās pārstāvji mēģinās iefiltrēties citās partijās — ZZS, “Vienotībā”, Zatlera partijā, ja viņš to pieļaus. Manas simpātijas vienmēr piederējušas “Jaunajam laikam” un Einaram Repšem, kurš aktīvajā politikā gan neplāno atgriezties. Viņu apsmēja svītrainā uzvalka dēļ, bet man vienalga, kāds cilvēkam uzvalks, svarīgākas ir domas un uzskati. Domāju, ka Repši nobīdīja malā viņa pārliecības dēļ, viņš kādam traucēja.
Neatkarības gadu sākumā, būdama Rīgā, biju pārsteigta, ka dāmas lapsādas apkaklēs rakņājas atkritumu konteineros. Rīgā, pie Vidzemes tirgus, kāda sieviete ar mazu bērnu uz rokām ubagoja naudu, es toreiz vēl iedevu 50 “repšiku”. Pēc četriem gadiem, būdama kursos, šo sievieti atkal sastapu ubagojam, viņas meitai bija četri gadi, bet dēlam — astoņi. Toreiz pārmetu — vai tad viņa nevarēja pārcelties uz laukiem un strādājot nopelnīt sev iztiku? Tagad šīs sievietes dēls ir jau liels, bet viņa — veca, salīkusi. Dzirdēju, kā viņš mātei saka: “Dod naudu, citādi pa galvu sadošu,” paņēma no mātes saubagotos divus latus un aizgāja.
Var dzīvot arī tā, bet kas gan tā par dzīvi? Lai cik grūti bijis, es vienmēr esmu strādājusi, jau no piecu gadu vecuma, bet medicīnā — 50 gadu, tajā skaitā 35 gadus par ārsti. Lai gan man ir jau 68 gadi, joprojām strādāju, jo ar mazo pensiju nevarētu iztikt.
Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka Latvijā šīgada sākumā uz vienu pensionāru bija 3,2 cilvēki darbspējas vecumā. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, šīgada pirmajā ceturksnī vienu pensionāru uzturēja 1,4 obligāti sociāli apdrošinātās personas. 2020. gadā uz vienu pensionāru varētu būt 2,8 cilvēki darbspējas vecumā, bet 2030. gadā — tikai 2,4. Tādas ir Labklājības ministrijas prognozes. Tās piepildīsies, un pensiju sistēma var arī sagrūt, ja no Latvijas turpinās aizbraukt cilvēki, ja nebūs darba vietu. Ja gribam pensijas un attīstītu Latviju, ir jābūt pārmaiņām.
