Mācītājs Valdis Baltruks kapusvētkos bieži vada aizlūgumus par mirušajiem. “Kapusvētkos cilvēkus ir vieglāk uzrunāt nekā uz ielas,” viņš saka.
“Ja es pie veikala “Maxima” sākšu runāt par dvēseli un mūžīgo dzīvi, cilvēki atbildēs, ka viņiem jāiet pirkt desas, bet kapusvētki ir “veselīgi”, tajos ikviens pārdomā savas dzīves robežu,” stāsta mācītājs. “Mirušie mūs ceļ tuvāk sev. Tas ir paradokss: kapos, kur tik daudz asaru liets un cerību zaudēts, varam gūt mieru. Man jau šķiet, ka latvieši ir vienīgā tauta, kas tik daudz laika pavada kapsētā.”
Vai tas nozīmē, ka esam svētīgāki un mūsu mirušajiem viņsaulē labāk klājas? “Ļoti svarīgi ir ne tikai sakopt mirušo kapu kopiņu, bet arī par viņiem lūgt. Lūgšana ir dvēseles elpa. Svētais Augustīns sacīja: vienalga, kur jūs mani apraksiet, lūdziet par mani. Dievs zina katra darbus, tomēr lūgšanas vēl apliecina, vai cilvēks savā dzīvē bijis labs, kādus darbus darījis. Tas ir līdzīgi kā mēs laicīgajā dzīvē aizbilstam kādu labu vārdu par citiem. Tiesā tiesnesis noskaidro apsūdzētā raksturojumu, uzklausa, ko citi par viņu saka, kapsētā ir līdzīgi — Dievam ir svarīga arī citu cilvēku attieksme pret mirušo. Bet lūgšanai ir jānāk no sirds, citādi tai nav jēgas, tāpat kā baznīcā iešanai. Dažs visu mūžu var deldēt baznīcas solu, bet Dieva klātbūtni sirdī tā arī nepiedzīvot, jo ir ārišķīgs. Tramplīns uz debesīm nav baznīcā, bet cilvēka sirdī — kādi mēs esam pret citiem, cik labus darbus darām. Tramplīns ir labie darbi, nevis rāpošana uz ceļiem.”
