“Ekonomiskā situācija valstī ir ietekmējusi ļoti daudzas Latvijas ģimenes. Daļa pārcēlušās uz ārzemēm, citi dzīvo šķirti. Vēl kādi dara visu iespējamo, lai paliktu un atrastu iztikas iespējas tepat Latvijā,” raksturo ģimenes psihoterapeite Kaija Gulbe, norādot, ka šī situācija rada papildu spriedzi laulāto attiecībās. Jautājums, kā katrs ģimenes loceklis tiek ar to galā.
Apzināties resursus
Psihoterapeite skaidro, ka spēju risināt ikdienišķas grūtības un dziļākas krīzes nosaka tas, kā tiek izmantoti cilvēka un visas ģimenes resursi. Tie, piemēram, ir katra cilvēka laiks un telpa, spēja domāt, just un runāt. Fiziskā un emocionālā enerģija. Prasmes un uzkrātā pieredze, kā arī katra materiālā situācija.
“Ģimenei ir jāiemācās prasmīgi šos resursus izmantot, lai pilnvērtīgi dzīvotu un dotu iespēju ikvienam justies piederīgam un respektētam. Ģimenes dzīve ir nemitīgā kustībā un attīstībā, tāpēc tie regulāri jāpārlūko, lai pārdalītu pienākumus un atbildību,” teic K. Gulbe. Stāsta varonei Annai viņa iesaka vispirms kopā ar vīru apsēsties pie sarunu galda un godprātīgi uz papīra lapas uzrakstīt, ko katrs dara ģimenes labā, cik daudz laika tam tērē un kā šīs funkcijas varētu pārdalīt. Lai nerastos izjūta un situācija, ka visu veic viens cilvēks.
Pietrūkst atklātības
Ja nolemts, ka viens no laulātajiem strādās ārzemēs, pārim jāņem vērā attiecīgās sekas, kaut pati izšķiršanās, protams, ir saprotama. “Lēmums doties darba meklējumos ir grūts. Tam jāpiekrīt abiem partneriem, pirms tam pārrunājot daudzus jautājumus,” norāda psihoterapeite. Viņa teic, ka pārim pirms šķiršanās jātiek skaidrībā, piemēram, cik daudz naudas mēnesī nepieciešams, lai nodrošinātu ģimenes iztiku un pierasto dzīves līmeni? Vai un uz cik ilgu laiku laulātie būtu gatavi atteikties no kādām lietām? Vai darbs ārzemēs tiešām ir vienīgais veids, kā šo naudas daudzumu nodrošināt? Tāpat jāsaprot, kā lēmums ietekmēs katra ģimenes locekļa dzīvi. Vai palicējam mājās ar maziem bērniem būs palīgi, kas spēs sniegt ne tikai fizisku, bet arī emocionālu palīdzību? Cik ilgi dzīvesbiedrs būs prom? Kā un cik bieži norisināsies komunikācija? Kam jānotiek, lai partneris bez liekām diskusijām atgrieztos no ārzemēm? “Šie nav viegli izrunājami jautājumi, jo prasa atklātību pret sevi un vienam pret otru,” komunikācijas nozīmi attiecībās akcentē K. Gulbe. Tās loma attiecību uzturēšanā pastiprinās, dzīvesbiedriem esot šķirti. “Patlaban ir daudz lielisku līdzekļu, kā uzturēt kontaktu no liela attāluma. Tomēr jāatceras, ka tiešo komunikāciju nespēj aizvietot tehnika. Neizbēgami attiecības no tā cieš. Cik stipri, tas atkarīgs no šķirtības ilguma, situācijas prognozējamības un attiecību kvalitātes pirms aizbraukšanas,” teic psihoterapeite.
Visvairāk pārdzīvo
bērni
“Fiziskā distance starp cilvēkiem bieži vien izraisa daudzus emocionālus pārdzīvojumus — dusmas, aizvainojumu, skumjas, ilgas. Tas var radīt nepārvaramu plaisu starp partneriem,” atzīst psihoterapeite. Lai tas nenotiktu, viņa norāda, ka ir svarīgi atklāt, kas slēpjas aiz šīm emocijām, un vaļsirdīgi runāt par tām. Tas palīdz pilnveidoties, ieraudzīt personības stiprās un vājās puses un rezultātā kļūt laimīgākiem, drošākiem un brīvākiem rīkoties savā dzīvē. Atbrīvoties no “ķīlnieka” lomas, ko norāda arī mājās palikusī Anna. Tāpēc slavējama esot viņas vēlme, piemēram, meklēt darbu. To atrodot, varētu būt materiāli stabilāka, neatkarīgāka un, iespējams, “parādīt vīram, ka arī Latvijā var dabūt darbu un būt visiem kopā’’.
Smagāk tēva vai māmiņas prombūtni uztver bērni. Bieži vien tādēļ vērojamas viņu uzvedības, veselības un miega izmaiņas. “Tās nav tik graujošas, ja vecāki ir skaidrojuši bērniem savu izvēli un pacietīgi uzklausījuši savas atvases. Tāpat viņi jūt, cik paši vecāki ir pārliecināti par savas izvēles pareizumu. Taču to, kā vecāku šķiršanās ietekmējusi bērnus, varēs redzēt, kad viņi paši būs izauguši lieli un veidos savas ģimenes, jo bērnība ir laiks, kad mācāmies dažādus attiecību veidošanas un problēmu risināšanas modeļus,” saka K. Gulbe.
