Ir cilvēki, kuri otru spēj uzlādēt ar savu enerģiju. Tā var teikt arī par Valiju Gregersoni Aiviekstes pagastā. Par šo sievieti pirms tam zināju maz. Vien to, ka viņa ir ļoti aktīva un atsaucīga. Kā jau kara laika bērnam dzīve Valijas kundzei nav bijusi viegla, bet aiviekstietes atmiņu stāstījumā nav neviena rūgtuma pilna brīža.
Turpina tēva
darbu
— Esat aiviekstiete?
— Mana bērnība pagāja Līvānu pusē. Māte nomira, kad biju vēl pavisam maza un brālītis vēl jaunāks. Palikām četri bērni. Tēvs apprecējās otrreiz, un mūs uzaudzināja pamāte. Par to esmu viņai pateicīga. Ļoti maz atceros savu īsto māti. Strādāt sāku agri. Ziemā gāju skolā, bet vasarā uz pienotavu vedu pienu. Mans pirmais algotais darbs bija stikla fabrikā Gostiņos. Tolaik man bija 16 gadu. Tēvs visu mūžu nostrādāja par stikla pūtēju. Pirms tam Rīgā, tad ar pamāti pārnāca uz Gostiņiem, arī es viņam līdzi. Sākumā gan stikla fabrikā nebija darba, un es strādāju cehā, kur izgatavoja velteņus.
— No kā gatavoja velteņus?
— No aitas vilnas. Jebkāda vilna gan nederēja. Tai vajadzēja būt cirptai, nemazgātai — lai būtu kā “dzīva”. Velteņu materiālu lika uz formām un tad apstrādāja ar speciālu šķīdumu. Drīz vien pārgāju darbā uz stikla fabriku tēva brigādē. Biju stikla pūtēja, ķirbelniece.
— Ko pūtāt?
— Lielākas un mazākas pudelītes — tintei, zābaku smērei un citām vielām. Izgatavojām arī pudeles ar uzrakstu “Tallina”, jo ar Igauniju par to ražošanu bija noslēgts līgums. Pamēģinājām arī krūzes un citas lietas veidot, bet tam vajadzēja smalkāku materiālu. Speciālās smiltis mums atveda. Ja pietrūka, paši pēc tām braucām uz Juču kalnu. Tās gan nebija tik labas, un stikls iznāca zaļgans kā alus pudelēm. Jo smiltis bija baltākas, jo stikls gaišāks.
Pēc balles jāsēž
parkā
— Vai stikla pūšana sievietei ir pa spēkam?
— Kas gan sievietei nav pa spēkam! Ar stiklu var strādāt, kad tas sakarsēts līdz 1400 grādiem. Tad tas ir mīksts kā medus. Cehā bija liela sutoņa. Grūti bija strādāt tādos apstākļos, tad pieradu. Vēlāk ieviesa pusautomātus — stiklu piegādāja, nogrieza un nopresēja gatavu formu. Tolaik visu darījām paši, arī saiņojām kastēs gatavo produkciju un krāvām tās dzelzceļa vagonos. Stikla fabrikā parasti vasarā kādu laiku remontēja krāsni, un mums bija brīvāki brīži. Tad braucām sovhozam palīgā linus plūkt vai kartupeļus novākt. Devāmies talkā arī uz ķieģeļu cepli tepat netālu Mālkalnos. Tagad tā vietā ir kalte. Uz Odzienas pusi bija kūdras purvs ar fabriku, kur arī pastrādājām. Tagad braucu garām, un tur redzams vien aizaudzis lauks. Arī malku rūpnīcai paši gādājām. Tolaik uzņēmumam bija ar malku darbināma automašīna. Lai maiņa varētu strādāt, malka pašiem bija jāsagādā. Rūpnīcā bija brigādes darbs un kavēt nedrīkstēja, jo tad visi pārējie sēdēja dīkā. Brīvdienu bija maz.
— Vai ballēm arī bija laiks?
— Kā nu bez tām! Dažkārt pēc balles nākamajā rītā bija jābūt darbā. Mājās atpūsties vairs nevarēja iet, jo varēja aizgulēties. Tolaik pie Gostiņu kinoteātra bija skaļrunis, bet pāri ielai — neliels parks. Sēdēju tur uz soliņa un gaidīju, kad sešos rītā skaļrunī sāks skanēt mūzika, un tad skrēju uz darbu.
— Cik ilgi Gostiņos darbojās stikla fabrika?
— Līdz Pļaviņu hidroelektrostacijas uzbūvēšanai. Fabrika bija Ugunsdzēsēju ielas galā, Aiviekstes upes krastā. Tagad tā vieta ir applūdusi. Es tur nostrādāju 15 gadu un nopelnīju pensiju, ko tolaik par šo darbu piešķīra agrāk. Visas rūpnīcas iekārtas pārveda uz Līvāniem. Man piedāvāja tur darbu, bet es atteicos. Negribēju vēlreiz pārcelties, paliku Gostiņos. Pirms dažiem gadiem biju ekskursijā Līvānu stikla fabrikā. Žēl skatīties, ka arī šī nozare Latvijā izpostīta.
Grib tīru
Latviju
— Vai apguvāt citu profesiju?
— Pēc tam nedaudz pastrādāju bērnudārzā un dzelzceļa stacijā par dežuranti, bet tur man nepatika. Tāpēc domāju, ka jāizmēģina kaut kas cits. Vienbrīd strādāju pat ceļa būvē. Tas gan bija darbs projām no mājām, bet man bija jāpalīdz māsai audzināt bērnus, jo viņai bija slikta veselība. Savu bērnu mums ar vīru nebija, bet man ir četri audžudēli, kurus aprūpēju no mazotnes. Mana pēdējā darbavieta saistīta ar lopkopību. Aiviekstē bija izveidota padomju saimniecība “Pļaviņas”, sāku tajā strādāt par slaucēju, vēlāk biju lopu apsēklotāja. Šo arodu gadu mācījos Stāmerienas lauksaimniecības skolā. Viss Aiviekstes pagasts savulaik izbraukāts krustu šķērsu, un es zinu vai katru māju.
— Nebija žēl, ka sovhozu likvidēja?
— Ļoti. Sākoties Atmodai, cilvēki bija noskaņoti dažādi. Kad man jautāja, ko es vēlos, teicu, ka gribu tikai tīru Latviju. Tas gan nav pilnībā piepildījies, jo dažkārt mežā nav iespējams kāju spert — visur piedrazots. Kad kaut kur braucu un redzu pussabrukušās fermas un aizaugušās pļavas, man ir skumji. Tā vien šķiet, ka viss, ko mana paaudze darījusi, ir bijis bez vērtības. Kāpēc vajadzēja visu likvidēt? Varēja taču darboties lauksaimnieku kooperatīvi un piensaimniecības.
— Varbūt mēģinājāt saimniekot paši?
— Savulaik izveidojām savu saimniecību. Iegādājāmies lauku māju, un, kad audžudēls atgriezās no dienesta, nopirka arī traktoru. Bija mums govis un buļļi, bet drīz vien sapratām, ka tas viss nedod nekādus ienākumus. Atceros, Pļaviņās padomju gados bija sagādes punkts, kur iepirka dārzeņus. Ja kādam kas palika pāri, varēja tur pārdot, un nekas negāja zudumā. Tagad cilvēkiem jādomā, kur saražoto likt. Reiz izaudzējām daudz burkānu, bet, izrādās, nevienam tos nevajag. Labāk visu iepērk. Savulaik cukurbietes pārdevām Jēkabpils cukurfabrikā, un mājās bija savs cukurs. Tagad man veikalā jāpērk dāņu vai poļu cukurs! Tas lauksaimniekiem “nosit” visu darbaprieku. Saimniecību likvidējām, un tagad es dzīvoju dzīvoklī. Tomēr joprojām uzskatu — ja lauksaimniecību neattīstīs, nekā laba valstī nebūs.
“Vainīgs”
gailis
— Kā pavadāt laiku?
— Man vienmēr paticis un joprojām patīk dziedāt. Laikam tāpēc, ka esmu dzimusi Gaiļa gadā! Kādreiz dziedāju ansamblī. Varētu vēl turpināt, bet balss tomēr vairs nav tik skanīga. Patīk apmeklēt koncertus, teātra izrādes un citus kultūras pasākumus. Kur vien ko piedāvā, cenšos aiziet. Vienmēr paturu prātā padomu, ka cilvēkam, īpaši vecam, nevajag “iesēdēties”. Jākustas, un es to arī daru. Patīk rokdarbi — visu ko “knibināt”, īpaši ziemā. Vēl nevaru iztikt bez zemes darbiem. Ja vasarā sāp galva vai jūtos slikti, vajag tikai aiziet uz dārzu un parušināties dobēs — visas sāpes un sliktās domas pāriet pašas no sevis. No rīta allaž cenšos aplūkot un samīļot katru puķi. Man ļoti patīk ceļot. Ko jaunībā nepaguvu, to tagad mēģinu iespēt. Padomju saimniecības laikā bija iespēja aizbraukt uz Armēniju, Maskavu un citām vietām. Kolēģi bija ceļojumā arī Ēģiptē, bet es darba dēļ netiku. Tagad žēl, ka neizmantoju šo iespēju.
Triju māsu
ceļojums
— Kāds bijis tālākais ceļojums?
— Uz Itāliju. Braucām visas trīs māsas. Vienai togad bija 65, otrai — 70, bet man — 75 gadu jubileja. Radiņi uzdāvināja naudu ceļazīmēm. Tas bija brīnišķīgs ceļojums! Redzējām Romu, Venēciju, augstos Itālijas kalnus. Kad tagad televīzijā vai kādā žurnālā redzu Venēcijas skatus ar gondolām, mani pārņem patīkamas atmiņas. Esmu bijusi arī Lietuvā, paceļoju pa Latviju.
— Skaistu atmiņu jūsu dzīvē, šķiet, ir daudz.
— Tā ir. Tomēr tagad, lai arī bija grūti, visjaukākais laiks šķiet, kad audžubērni bija mazi un čaloja apkārt. Tagad visi savā dzīvē. Prieks par katru, lai arī jaunākā audžudēla vairs nav mūsu vidū. Viņi man ir kā pašas bērni. Kad mazbērni bija mazi, bieži pieskatīju, bet arī viņi izauguši. Esmu sakrājusi viņu bērnībā rakstītās vēstulītes un apsveikumus. Rādu pašiem, bet viņi smaida — vai varējuši ko tādu darīt. Esmu pārliecināta — ja liktenis dotu iespēju visu sākt no gala, darītu to pašu un vēl vairāk.
