Tavas rokas mūsu mīlestību nes
Ir jau vēls, bet es sēžu un domās rakstu Tev vēstuli. Papīrs tiek pabīdīts malā, cenšos šķetināt savus atmiņu pavedienus.
Es pats vēl neesmu sapratis, kāpēc mūsu dzīves ceļi te krustojas, te atkal šķiras. Ir draudzība, ir skaistas attiecības, bet kaut kā tomēr pietrūkst. Sirdī esmu saglabājis katru mūsu tikšanās reizi, katru vārdu, kas plūdis pār Tavām un manām lūpām. Es patlaban cenšos atcerēties, kā šie vārdi tika pateikti, varbūt tajos bija jūtams vēsums vai pārgalvība. Ir bijušas arī ļoti īsas tikšanās reizes, kad es, garām skrienot, vien paspēju pateikt: “Čau, kā tev klājas?”.
Otram cilvēkam ir ļoti nepieciešama sapratne, jūtu patiesums un stabilitāte — kad tu uz savu mīļo cilvēciņu vari paļauties kā pats uz sevi. Mūsu dzīves ritmā ir jāpaspēj daudz. Mīlestība un uzticība ir stipru attiecību balsts. Vai bieži esmu Tev sacījis, cik ļoti es Tevi mīlu, ka Tu manā dzīvē esi ienesusi gaismu, jaunas vēsmas? Kad atmiņu kamols ir atšķetināts līdz pēdējam dzīparam, es ņemu baltu papīra lapu un cenšos uzrakstīt to, ko es tik ļoti gribu Tev sacīt.
Es esmu Tavs baltais Latvijas bērzs, kas ar visām saknēm dziļi iesakņojies Tevī un ar savām zaru rokām tiecas uz sauli, lai Tavus matus rotātu saulstariem, sargātu un mīlētu. Tu sajutīsi, kā pavasaros manī ritēs dzīvības sula, ar ko es veldzēšu Tavas slāpes. Tu, mana mūža mīlestība, visu sapņu piepildījums. Tu, sirdsskaidrais eņģeli, kas nolaidies no debesīm, vai es Tev esmu sacījis, ka Tavs miers un paļāvība uz mani ir cēlusi manu pašapziņu? To, ka Tavas rokas visus šos gadus ir nesušas mūsu mīlestību tik saudzīgi caur vētrām, ikdienas rūpēm un šaubām? Ka es nešauboties varu ieskatīties Tavās acīs un saprast, ko tās vēlas? Šodien ir skaistākā diena manā mūžā: es esmu sapratis daudz vairāk, kā Tu spēj iedomāties.
Novēlu, lai Tavs sapnis ir maigās rožlapiņās tīts, ar kurām Tev sūtu tūkstošiem skūpstu.
Tavs uz mūžu
Labdien,
mana vidzemniece!
Tavu vēstuli saņēmu jau pirms laba laika, bet tikai šodien atļaujos Tev atbildēt.
Laiks skrien vēja spārniem, un nemaz nevar apjaust, ka mans dvēseles pulkstenis pēc minūtes sitīs jau septiņus vakarā. Tavu rakstīto vēstuli glabāju kā svētu relikviju — tik mīļa man tā. Vai tad es varēju iedomāties, ka tā meitene ar stirnas acīm par mani vēl tagad domā?
Jā, mūsu dzīves ceļi ir aizvijušies katram savā Latvijas malā, bet kopš Tavas vēstules saņemšanas esmu nemiera pilns. Gribas Tevi satikt, gribas Tevi pārsteigt — negaidīti aizbraukt pie Tevis naktī, pieklauvēt pie loga, ielīst pie Tevis baltajos palagos un sajust
Tava auguma siltos glāstus. Jaukā, saulainā vasaras dienā pabraukt Tev pretī, kad Tu nāc no kapsētas, kur esi apciemojusi savus mīļos… Un tad es Tevi samīļotu, noskūpstītu Tavas arvien mīļās dzidrās acis, apskautu Tavu joprojām vijīgo augumu.
Man ļoti patīk mūsu izcilās aktrises Elzas Radziņas teiciens, ka tuvojas mūsu “iesaucamais laiks” — tie mūsu atvasaras gadi. Bet nedomāsim par to, jo šis ir mūsu laiks — mūsu neizdzīvotais un neizmīlētais laiks.
Mana dārgā saulīt! Beigšu šo vēstuli ar manas mīļās dzejnieces Ārijas Āres rindām:
“Lūdzu, piedod, mīlestība, ja, pa dzīvi skrejot,
Tavu vārdu reizēm vēji tver,
Ja Tu aizmirsi man atslēdziņu iedot,
Kura visas durvis tik ar mīlestību ver.”
Cerībā un mīlestībā —
Tavs kurzemnieks
M. Martinsone
***
Ak, nesaki, ka spēji mani kādreiz mīlēt
Un maigus vārdus
manām ausīm teikt.
Ak, nesaki, ka spēji mani kādreiz mīlēt,
To atceroties, gribas gardi smiet.
Bij’ tavi maigie, siltie roku glāsti,
Par mīlas esamību
neticami stāsti.
Bij’ viss, ko neprātīgā sirds var kārot,
Zuda viss, atmiņas vēl staro.
Nav lemts man īstu mīlu dzīvē baudīt
Un būt tik laimīgai, kas tikai smej.
Laiks ir pagājis, kad varēja ko gaidīt,
Par to nu tagad asaras tik lej.
Ak, atmiņas, jūs kāpēc mokāt mani?
Kas kādreiz bijis,
turpmāk nenāks vairs.
Ak, atmiņas, jūs kāpēc nākat tagad,
Kad sirdij, dvēselei vien mieru vajag?
Justīne Bitka
Tu būsi mans
Mana pasaule ap Tevi vien griežas.
Es stāvu, bet Tu krīti manis dēļ,
Es vairs nespēju to paciest un kliedzu:
“Lai brūk un jūk zeme zem manām kājām, Tu būsi mans!
Tikai mans, un neviens man Tevi
neatņems,
Jo Tava sirds allaž manās rokās būs.
Ieķeršos ar zobiem un nagiem,
Piedod, ja Tev sāpēs, bet es centīšos būt maiga.
Lūdzu, saproti mani, es bez Tevis vairs nevaru savu dzīvi iedomāties!”
Viens otram
Es gribu Tev vēlēt laiku, ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram. Es gribu Tev sacīt ne vārdus tukšus un ne tādus, kas sāpina mūs abus, bet īstus un vērtus. Es gribu Tev sacīt un vēlēt mieru, ne tādu, kas ārēji miermīlīgs, bet gan tādu, kas ir patiess un īsts, kas teikts no sirds un vaigā nevar palikt nepamanīts. Es gribu Tev sacīt, ka vēlu Tev laimi, ne to lielo, ko gaidām visu mūžu, dažkārt it kā nīkuļojot, tā arī nekad nepamanot, bet gan tādu, kas mums katram tiek dota kā diena, kurā mūsu dzīve ir tikai mirklis.
Nezināmais
Labāku nemeklēju
Es gribu Tev sacīt, ka pasaule bez Tevis būtu pelēka un vienmuļa, ka dienas ritētu bez emocijām un pārsteiguma brīžiem.
Tik daudz, daudz gadu un dienu mums aizritējis kopā. Izauguši bērni, kuri nes tālāk mūsu kopīgos priekus un veiksmes. Viņi joprojām spēj priecāties, ka mums kopā ir labi, ka mums veicas.
Kādreiz grūtos brīžos man gribējies lepni Tev pagriezt muguru un teikt: “Es aizeju, jo atradīšu veiksmīgāku, labāku!”. Tomēr vienmēr laikus esmu apstājusies un sapratusi, ka tikai Tevi esmu mīlējusi un mīlēšu ar visiem Taviem niķiem, pārpratumiem, kas tikai stiprinājuši mūsu laulību. Gribu, lai bērni, veidojot savas ģimenes, atcerētos, ka mēs katrs šajā pasaulē nākam ar savu raksturu, savu likteni un savu mums vien lemto laimi. Tās pamatā ir sirds mīlestība, prasme piedot un saprast, ka otrs tev ir dots kopā būt īsu brīdi, ko sauc par dzīvi. Mīli un esi mīlēts, tad pasaule mums visiem kļūs gaišāka, labāka!
Ar cieņu —
Tava sieva
