Īpašumu atsavināšanas process pret tiem hipotekāro kredītu ņēmējiem, kuri vairs nespēj pildīt saistības, tiek sākts tikai piecos līdz 10 procentos gadījumu. Tomēr arī pārējiem jāņem vērā, ka parādi būs jāsāk atmaksāt. Tā intervijā uzsver Latvijas Komercbanku asociācijas Hipotekārās kreditēšanas komitejas un a. s. “Swedbank” Kreditēšanas daļas vadītājs Dzintars Kalniņš.
— Bieži dzirdēts, ka hipotekārā kreditēšana Latvijā ir apstājusies. Kāda īsti ir situācija šajā jomā?
— Te jautājums ir par to, kas bija pirmais — vista vai ola. Vispirms ir jābūt vēlmei iegādāties dzīvokli, izremontēt to un tikai pēc tam jādomā par kredīta ņemšanu. Ja šādas vēlmes nav, nav arī kredītu. Pašlaik ir vērojams noteikts klusums nekustamā īpašuma tirgū, kas atspoguļojas arī hipotekārajā kreditēšanā. Cilvēku noskaņojums un maksātspēja — tie ir divi faktori, kas šo procesu ietekmē. Situācija bija ļoti negatīva pašā krīzes vidū, un sabiedrībā pirmā doma bija nodzīvot līdz rītam, nevis pirkt nekustamo īpašumu. Pagājušā gada oktobrī situācija vairs nebija tik pesimistiska, jo cilvēki bija pieraduši pie esošās situācijas. Ekonomika beidza krist tik ļoti strauji uz leju, un mēs pamanījām lielāku interesi par īpašumu iegādi, par kredītiem. Augšupeja turpinājās līdz pat ziemai, kad parādījās informācija par jaunu nodokļu celšanu un tirgus atkal apstājās. Domājams, kādā brīdī cilvēki atkal pārdomās un sāks kaut ko pirkt. Jāatzīst gan, ka uzkrājumu līmenis pašreiz valstī ir ļoti zems.
— Kreditēšana faktiski nenotiek tāpēc, ka cilvēki paši izvēlas šajā jomā neko nedarīt, vai arī tādēļ, ka banku noteikumi ir pārāk stingri, lai viņi to varētu izdarīt?
— Bankas ir kredītiestādes — tas ir banku pamatbizness. Cits jautājums ir par to, kā bankas reaģē uz katru konkrēto situāciju. Bankām ir jākreditē. Mēs pamazām arī redzam, ka ekonomiskā situācija valstī sakārtojas, normalizējas. Protams, tas nenozīmē, ka vienā brīdī bankas atkal sāks dot kredītus. Viss notiek pakāpeniski — arī baņķieri ir kļuvuši pragmatiskāki un situāciju izvērtē rūpīgāk. Jāteic, ka, piemēram, pagājušajā mēnesī “Swedbank” savā internetbankā ieteica 15 līdz 20 tūkstošiem klientu ņemt kredītus. Šis piedāvājums tika izteikts nevis ar domu, ka varbūt šiem klientiem kredītu varētu piešķirt, bet gan jau ar noteiktu gatavību izvērtēt iespēju to darīt. Šiem cilvēkiem bija reālas iespējas to darīt. Attiecībā uz kredītu piešķiršanu ir sākusi atkal parādīties arī daļēja banku konkurence — jāskatās vien, kur tā novedīs.
— Kādi ir galvenie aspekti, kas jāņem vērā personām, kuras šobrīd vēlas noformēt kredītus?
— Ļoti svarīgs faktors ir pirmā iemaksa — tā ir klienta līdzdalība. Laiks, kad cilvēks gāja pa ielu, ieraudzīja īpašumu pārdošanas reklāmu un nosprieda to nopirkt, ir pagājis — ceru, ka uz neatgriešanos. Pirmā iemaksa liecina par cilvēku, vai viņš spēj akumulēt līdzekļus, pelnīt, vai viņam ir spēja novirzīt naudu no ikdienas patēriņa. Brīdī, kad tiek ņemts kredīts, ir svarīgi, lai, sākot no nākamā mēneša, kad tas jāsāk atmaksāt, varētu pārskaitīt bankai, piemēram, 200 latu, un dzīvot tālāk tāpat, kā tas ir darīts līdz kredīta ņemšanas brīdim. Neder variants, ka, pārskaitot šos 200 latu, jāsāk domāt — atlikušo mēnesi pietiks vai nepietiks… Visiem mums taču patīk atpūsties, aizbraukt uz Itāliju, reizēm paēst restorānā utt. Tas viss ir labi. Bet, ja, paņemot kredītu, to visu vairs nevar atļauties, ir skaidrs, ka tas nebija pareizs lēmums. Tāpēc pirmās iemaksas uzkrāšana parāda, ka cilvēks ar to spēj tikt galā, un banka redz, ka viņš to var. Rezultātā visas puses jūtas drošāk. Šobrīd bankas prasa 20 līdz 30 procentu lielu pirmo iemaksu. Nevar vairs nopirkt īpašumu, ja naudas nav.
Tāpat uzmanība tiek pievērsta maksāšanas kvalitātei, kredītvēsturei. Kādreiz mēs tikai zinājām jēdzienu “kredītvēsture”, bet visiem tā bija laba — kā balta lapa. Šodien tā jau reāli ir konstatējama. Ļoti svarīgi ir tas, kā cilvēks ir spējis samaksāt dažādus rēķinus. Nereti šo rēķinu nemaksāšana ir saistīta ne tik daudz ar finansiālām problēmām, kā ar attieksmi, pašdisciplīnu. Ja cilvēks pavirši izturas pret rēķiniem, tā noteikti nav laba zīme bankai. Mums ir iespēja redzēt arī to, kādas ir cilvēka saistības citās bankās.
Būtiska nozīme ir arī tam, cik daudz no savas algas cilvēks ir gatavs maksāt. Nu, nebūtu pareizi, ja kredītmaksājums mēnesī būtu 400 latu, bet pati alga — 450. Maksājumam nevajadzētu pārsniegt 30 procentu no algas.
— Cik liela nozīme ir tam, kur cilvēks strādā?
— Bezdarba rādītāji šobrīd vairs neaug tik strauji, kā tas bija vēl pirms vairākiem mēnešiem, tāpēc arī bankas uz šo jautājumu raugās mierīgāk. Precīzi noteikt, kas ir tā darbavieta, kurā cilvēks varētu strādāt arī turpmākos 20 gadu, nav iespējams. Svarīgi, lai tiek maksāti nodokļi, kā arī, lai cilvēks būtu profesionālis kādā konkrētā jomā — speciālisti, zaudējot darbu vienā vietā, to visai ātri var atrast kaut kur citur.
— Kad, jūsuprāt, kreditēšana varētu atkal pilnvērtīgi atsākties?
— Ir jāpaiet diviem, trim gadiem, kopš IKP sāk paaugstināties, kamēr atjaunojas iedzīvotāju maksātspēja un reāla ticība nekustamā īpašuma tirgum. Šis gads vēl noteikti būs relatīvi kluss. Tas ir iespēju gads tiem, kuri sevi uzskata par pionieriem dažādās jomās, ir nedaudz drosmīgāki par citiem un visu sāk pirmie. Nenoliedzami, ietekme būs tam, kādus lēmumus pieņems valdība attiecībā uz budžeta konsolidācijas jautājumiem.
— Cik liels ir to hipotekāro kredītņēmēju īpatsvars, kas šobrīd nespēj kārtot savas saistības?
— Ap 30 procentu. Pēdējā laikā šiem rādītājiem ir tendence samazināties. Proti, to klientu skaits, kuri no jauna sāk kavēt jebkuras saistības, ar katru dienu kļūst mazāks.
“Pīķa” brīdis šajā jomā bija pirms septiņiem, astoņiem mēnešiem, bet šobrīd šie rādītāji sarūk. Arī daļai no tiem, kam pirms kāda laika radās problēmas, situācija šobrīd sāk uzlaboties. Taču ir skaidrs, ka šī tēma bankām būs aktualitāte vēl turpmākos četrus, piecus gadus.
— Bieži cilvēku neapmierinātība saistībā ar banku darbu ir bijusi par to, ka tās piemēro zemus kredītprocentus tik ilgi, kamēr klientam ir darbs, stabili ienākumi, bet tie top lielāki brīdī, kad ienākumu kļūst mazāk…
— Izsniedzot kredītu, tika pieņemts, ka attiecīgais cilvēks ir zema riska klients, un, ja visi maksājumi tiek laikā veikti, bankām nav pamata neticēt, ka viņš to darīs arī turpmāk. Brīdī, kad rodas problēmas, sākas kavējumi, bankas skatījums uz viņa risku mainās. Tādējādi mainās arī cena, par kādu esam gatavi turpmāk sadarboties.
— Vai ir apkopota informācija par to, cik liela daļa no īpašumiem, par kuriem iedzīvotāji vairs nespēj kārtot savas kredītsaistības, šobrīd ir nonākuši banku rīcībā?
— Precīzus skaitļus nosaukt nevaru. No banku viedokļa īpašumu pārņemšana ir dārgs, neefektīvs, nevajadzīgs process. Pārņemot kādu īpašumu savā valdījumā, bankas par to samaksā, šis aktīvs ir jāapsaimnieko utt. Ir dzirdēts mīts, ka bankām tas ir ļoti izdevīgi un mēs no tā gūstot peļņu. Bet tā nav. Piemēram, ja izsniegtā kredīta summa ir bijusi 100 tūkstošu eiro, bet šobrīd tirgū tas ir nopirkts par 40 tūkstošiem eiro, turklāt no bankas to nopērk tās meitasuzņēmums, jo neviens cits pretendents nav pieteicies…
Varētu šķist, ka, pārdodot šādu īpašumu par 41 tūkstoti eiro, banka jau ir “zirgā”, bet jautājums paliek vēl par 60 tūkstošiem eiro. Diez vai tos kāds atmaksās. Un vēl klāt 10 procentu no summas, kas saistīti ar tiesvedību, administrāciju utt. Lai varētu teikt, ka banka uz šāda īpašuma rēķina ir nopelnījusi, tas neilgā laika posmā būtu jāpārdod par 111 tūkstošiem eiro. Un tas nav reāli. Tuvāko 20 gadu laikā līdz tik augstam cenu līmenim mēs netiksim. Tādējādi mēs līdz pēdējai iespējai ticam, ka mums izdosies tomēr atgūt savu naudu, un pārņemto īpašumu ir relatīvi maz. Protams, nebūs tā, ka cilvēks visu laiku varēs dzīvot ieķīlātā mājoklī, par to nemaksājot. Kādā brīdī būs jāsāk maksāt — ja parādi ir, tie ir jāatmaksā. Ja parādi par iegādāto īpašumu netiks maksāti… Varu norādīt uz latviešu literatūras klasiķiem, piemēram, Jāni Jaunsudrabiņu, kurš ir aprakstījis ūtrupes un tamlīdzīgas lietas. Tā tas diemžēl ir!
— Tātad droši var teikt, ka bankas šobrīd neuzkrāj īpašumus, lai nākotnē tos mēģinātu pārdot, mēģinot nopelnīt?
— Tā nenotiek. Ir trīs galvenie iemesli, kāpēc tiek sākti procesi par īpašuma atsavināšanu. Pirmais — parādnieks ar banku nekomunicē līdz pat tādam līmenim, ka viņu atrast nav iespējams. Visticamāk, šāds cilvēks ir aizbraucis, piemēram, uz Īriju, un ar viņu runāt nav iespējams. Otrais — ir aizņēmēji, kuri uzskata, ka viņiem šāda veida problēmas nemaz nevajag risināt, un nesāk ar mums dialogu. Trešais — kāda cita puse sāk parādu piedziņas procesu, un bankai gribot negribot ir jāpieslēdzas. Protams, ir arī gadījumi, kad klientam ir tik lieli parādi dažādās bankās, ka nekas cits neatliek, kā vien tā rīkoties. Kopumā īpašumu atgūšanas process tiek sākts tikai piecos līdz 10 procentos gadījumu.
