Šis nav ceļojuma apraksts tā tradicionālajā izpratnē — hronoloģiskā un redzēto vietu secībā. Akcentēšu tikai dažus uzplaiksnījumus, kas mani saistīja šajā svešajā maķedoniešu un albāņu zemē. Pabijām arī Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā, taču lai tā paliek citai reizei — ar vairāk kā 250 arheoloģijas, vēstures un arhitektūras pieminekļiem, ar ne mazāku skaitu dievnamu kā tās kaimiņvalstī Maķedonijā, ar milzu cietokšņiem un lepnām pilīm. Šo to no tā mēs apskatījām, mērcēdamies rasinošajā oktobra lietū.
Tirgus kā visur
Austrumos
Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē daudz laika nepavadījām. Palikusi atmiņā sultāna Mustafa — Pašā mošeja, kuras mauzolejā apglabāts pats Mustafa un viena no viņa meitām. Nav aizmirstams arī vecais tirgus jeb bazārs, kurā nopērkams, šķiet, ir viss, bet vietām
neciešami ož pēc vītinātas gaļas un svaigām zivīm. Ja proti kaulēties, un darīt to var arī krieviski, iespējams “nosist cenu” itin visam.
Tirgū aizpildīts ir katrs kvadrātmetrs, mazās tirgotavas piebāztas līdz pēdējam, bet, ja arī tad precēm nepietiek vietas, izmanto ietves. Gājēji spiesti pārvietoties pa šaurām ieliņām, kuras nebūt nav domātas tikai gājējiem. Ej un bažīgi atskaties, vai no stūra nebrauc virsū kāds rikša ar precēm pilnu kravas kasti vai arī nepacietīgi nesignalizē kāds sagrabējis auto.
Brīdis ar Māti Terēzi
Tūristu apskates objekts Skopjē, par kuru palikušas visspilgtākās atmiņas, ir Mātes Terēzes memoriālmāja. Tai pērn bija pievērsta visas pasaules uzmanība, jo Mātei Terēzei, īstajā vārdā Agnesei Goudžai Bojardžu, kura Skopjē dzimusi 1910. gada 26. augustā, pērn svinēja 100 gadu jubileju. Nez kāpēc biju pārliecināta, ka Māte Terēze ir indiete, jo mūža lielāko daļu viņa darbojusies Kalkutā. Izrādās — albāniete.
Astoņpadsmit gadu vecumā Agnese devās uz Īriju, iestājās klosterī un pieņēma vārdu Terēze. Tikai vēlāk viņu nosūtīja darbā uz Kalkutu Indijā, kur viņa mācīja bērniem ģeogrāfiju, vēlāk bija skolas direktore. Un tikai pēc 20 skolā nostrādātiem gadiem Terēze nolēma pievērsties nabadzīgajiem cilvēkiem un viņu problēmām. Viss sācies ar kādu gadījumu, kad Terēze uz ielas ieraudzījusi slimu sievieti, kurai žurkas apgrauzušas kājas. Mūķene Terēze gribējusi sievieti ievietot slimnīcā, taču viņu tur nepieņēma. Pēc šī gadījuma 36 gadu vecumā Terēze izstājās no klostera un kļuva par atbrīvoto mūķeni, lai palīdzētu nelaimīgajiem.
Vēzi izārstē lūdzot
Memoriālmājas nelielajā kapelā Skopjes centrā Māte Terēze kristīta. Tagad tur trīsreiz nedēļā notiek dievkalpojumi. Maķedonieši tic, ka, lūdzoties un noliekot svecīti šajā kapelā, Mātes Terēzes gars viņiem palīdzēs. Kā leģenda tautā klīst stāsts par 2003. gadā notikušo brīnumu, kad no vēža izārstējusies nedziedināmi slima sieviete. Viņa ilgi un sirsnīgi lūgusies, turot rokās Mātes Terēzes attēlu. Šī sieviete joprojām esot dzīva.
Mātei Terēzei 1979. gadā piešķīra Nobela Miera prēmiju, bet viņa nepaturēja ne centa — visu ziedoja patversmēm. Stāsta, ka pat to summas daļu, kas bijusi paredzēta prēmiju saņemšanas banketam, viņa pieprasījusi izmaksāt naudā un ziedojusi trūkumcietējiem. 1997. gada 5. septembrī Kalkutā mirušo Māti Terēzi 2003. gada 19. oktobrī pāvests Jānis Pāvils II pasludināja par svēto. Viņa savulaik mācīja: “Ja mēs lūgsim, mēs ticēsim, ja mēs ticēsim, mēs mīlēsim, ja mēs mīlēsim, mēs kalposim!”. Viņa to darīja visu savu mūžu.
Palicis viens mūks
Tā sagadījās, ka Maķedonijā mūsu grupas gides sirdslieta bija ticība un dievnami. Un tur nu nav ko brīnīties — viņas līgavainis esot mācītājs! Gide par klosteriem un dievnamiem zināja stāstīt un rādīt tik daudz, ka visas redzētās baznīcas ir sajukušas vienā raibā biezputrā… Tikai reizumis no dzirdētā atmiņā uzplaiksnī pa kādam spilgtam mirklim.
Piemēram, Svētā Naoma klosteris augstu klintī pie slavenā Ohridas ezera. Šajā klosterī esot palicis tikai viens mūks. Kā tā? Visi aizbraukuši kalpot Dievam citur, jo pie Ohridas ezera, kas ir tūristu iecienīta atpūtas vieta, pārāk satraucot troksnis, tūristu pūļi, meitenes bikini…
Mūki Maķedonijas klosteros, tāpat kā vairākās dienvidu valstīs, dīkā nesēž — viņiem ir savs bizness. Pārsvarā saistīts ar alkoholisko dzērienu ražošanu. Tūristiem piedāvā nopirkt klosteros darītu vīnu, rakiju (līdzīga pašdarītam brendijam vai iekrāsotai “dzimtenītei” — aut.), rakiju ar anīsu un citām piedevām. Populārs un tiek uzskatīts par augstvērtīgu Ohridas ezera tuvumā dravās vāktais medus. Pārdod arī ar medu pārlietus lazdu riekstus stikla burciņās un pēc īpašas receptes gatavotu paprikas pastu.
Vienā no klosteriem mūki tūristiem iekārtojuši viesu māju un kafejnīcu. Izguldina un pabaro. Par maksu, protams. Mēs tajā dažas stundas nakšņojām mājupceļā pirms izbraukšanas uz Sofijas lidostu. Par gulēšanu gan nācās aizmirst, jo istabas lielā skaitā bija “okupējušas” bizmārītes. Ieslēdzot gaismu, tās pamodās un kā apreibušas metās uz lampu. Acīmredzot dzīvās radības, saprotot, ka tūrisma sezona beigusies, bija nolēmušas pārziemot ar komfortu — viesnīcā…
Bērnu iemet ezerā
Ceļojuma programmā ļoti ieinteresēja apsolījums paviesoties Jaunavas Marijas dzimšanas vietā Kalištā. Svētajai Dievmātei par godu pie Ohridas ezera uzcelts klosteris, bet baznīca izcirsta akmenī kā ala pašā klints galā. Šurp braucot sievietes, kas dažādu iemeslu dēļ netiek pie bērna. Viņas klosterī vairākas dienas pavada lūdzoties, askētiski dzīvojot un atklājot Jaunavai Marijai savas slēptākās vēlmes un cerības. Kad sievietei bērns tomēr piedzimst, viņa kopā ar mazuli atbrauc šurp vēlreiz, lai no sirds pateiktos par sengaidīto dāvanu.
Kā vēstī leģenda, sieviešu svētceļojumi uz šo klosteri un dievnamu sākušies pēc tam, kad dzīvs palicis Ohridas ezerā iemests zīdainis. Todien, kad bijām klosterī, baznīciņā lūdzēju nebija, tikai daži tūristi. Acīmredzot arī svētceļnieces, lai dotos šurp, izvēlas siltākus laika apstākļus.
Uz tūristiem un dievlūdzējiem orientēts bizness plaukst arī šeit. Klostera veikaliņā, kā daudzos līdzīgos citos klosteros, var nopirkt dažādu lielumu brīnumdarītājas Jaunavas Marijas svētbildes, gleznotas eļļā, izkaltas varā, veidotas inkrustācijas tehnikā, papildinātas ar Ohridas ezera pērlēm — vārdu sakot, jebkura biezuma maciņam. Protams, arī simtiem krustiņu, kuloniņu, gredzenu, jostu un piekariņu ar to pašu atribūtiku. Man neparastāka likās svece ar Jaunavas Marijas attēlu — it kā to uz sveces kāds būtu uzgleznojis. To arī pārvedu mājās.
(Turpmāk vēl)
