Izzinot ekotūrisma iespējas Polijā, “Staburags” varēja iepazīt lielāko nacionālo parku Polijā — Bebžas nacionālo parku, kas ir pavisam netālu no Latvijas tirdzinieku populārākās iepirkšanās vietas — Belostokas tirgus. Bebžas upes ieleju un purvaino mežu ap to var dēvēt par savvaļas dzīvnieku, īpaši aļņu, paradīzi. Ekskursiju vadītāji pat sola atmaksāt naudu par gida pakalpojumiem, ja rītā neizdosies ieraudzīt vismaz pāri šo majestātisko dzīvnieku.
Putnu pieturvieta
Bebžas nacionālais parks, lai arī lielākais Polijā (tā platība ir nepilnu 60 tūkstošu hektāru, ko ieskauj gandrīz tikpat liela aizsardzības zona), dibināts salīdzinoši nesen — tikai 1993. gadā.
Galvenā dabas vērtība šajā reģionā ir applūstošā Bebžas upes ieleja. Upe tek pa kūdrainu gultni, un, tiklīdz upē kaut nedaudz ceļas ūdenslīmenis, applūst ļoti plašas teritorijas. Visskaistākā Bebžas upes ieleja ir pavasarī, kad upe pārplūst un migrācijas laikā te piestāj simtiem tūkstošu putnu. Ļoti daudzi te paliek ligzdot. Parka darbinieku uzdevums ir aizsargāt šo neparasto ekosistēmu, kas var saglabāties tikai tad, ja netiek ietekmēta ne upe, ne apkārtnes daba. Tāpēc īpaši tiek sargāta Bebžas upe un tās ieleja.
Bebžas ielejas zemajos purvos un apkaimes mežā mīt daudz aļņu, brieži, mežacūkas, stirnas, vilki, bebri, citi zīdītāji. Arī pastāvīgi mītošo putnu populācija ir ievērojami bagātāka nekā citviet Polijā un Eiropā — 235 putnu sugas, no tām 157 te ligzdo. No 56 putnu sugām, kuras ierakstītas Polijas Sarkanajā grāmatā kā izmirstošas vai apdraudētas, 21 sugas pārstāvji apmetušies tieši šajos purvājos.
Sola atmaksāt naudu
Gaismiņa vēl tikko svīst, kad dodamies uz rezervātu “Sarkanais purvs” pašā Bebžas nacionālā parka vidū. Ir vēls rudens, un zeme mežā klāta ar zeltainu lapu segu. Gide teic, ka vienlaikus parkā drīkst būt tikai neliels apmeklētājus skaits, lai netraucētu savvaļas dzīvniekiem. Aļņus varot sastapt katrā apmeklējuma reizē. Viņa joko, ka ir gatava atmaksāt iztērēto naudu, ja ekskursijas dalībnieki neieraudzīs vismaz divus aļņus.
Gluži kā pēc pasūtījuma tajā pašā mirklī metru desmit no ceļa bērzu jaunaudzītē pamanām prāvu aļņu govi. Viņa uzmanīgi vēro braucējus, kustina lielās ausis un tad lēniem soļiem nesteidzīgi dodas savās gaitās.
Pēdas smiltīs
Pāri mežam aust dzeltena saules ripa. Gaiss ir auksts un dzidrs. Ievērojot klusumu un piesardzību, dodamies uz īpaši ierīkotiem skatu laukumiem. Sarkanais purvs ir īpaša vieta. Purvājā te iestiepjas apkārtnei neraksturīga baltu smilšu kāpa, ko senos laikos esot izveidojis vējš. Arī koki kāpas virsotnē būtiski atšķiras no tiem, kas aug purva malā tikai dažus metrus zemāk.
Šorīt te esam pirmie cilvēki, tāpēc rīta rasas nedaudz samitrinātajās smiltīs var lasīt kā grāmatā. Svaigi iebristā sliede liecina, ka varbūt tikai pirms mirkļa pāri smilšainajam ceļam gājis prāvs alnis. Turpat redzamas stirnas pēdas. Skaidrs, ka dzīvnieku kāds iztraucējis, jo līdzeno soļu pēdas uz mirkli apstājas, bet pēc tam iezīmē lielus lēcienus. Iespējams, tieši alnis iztraucējis stirnu. Bet varbūt krūmos sarosījies kāds plēsējs. Dažus simtus metru tālāk redzamas āpša un lapsas pēdas. Taku šķērsojis arī briedis un pat mežacūku ģimenīte. Neticami, ka tik daudz svaigu pēdu iespējams ieraudzīt dažos simtos metru.
Lielie slēpjas niedrājā
Purvs aizaudzis kuplām niedrēm. Brīžiem uzvēdī liega vēsmiņa, un niedrājs sāk klusi sanēt. Bērza galotnē pamanām rubeņu gaili. Lielais putns bez binokļa grūti saskatāms, tāpēc gide mums piedāvā ieskatīties jaudīgā tālskatī.
Rīta migla virs tīreļa pamazām izklīst, un mēs ieraugām meklēto — pie neliela krūma brokasto alnis. Nedaudz tālāk pamanām aļņu govi ar diviem pavasarī dzimušiem telēniem. Drošā attālumā arī “ģimenes galva” — ļoti liels aļņu bullis ar skaistiem ragiem. Te viņi ir pilnīgā drošībā, jo medības rezervāta teritorijā ir aizliegtas, un arī vienīgie dabiskie ienaidnieki vilki diezin vai uzbruks spēcīgajiem dzīvniekiem, ja viegli iegūstams sīkāks medījums.
Leģendām apvītie
Bērza zaros virs skatu platformas ieraugām Latvijai neraksturīgos pusparazītiskos augus āmuļus. Sens ticējums vēsta, ka zem āmuļa vajag noskūpstīt savu iecerēto un tad mīlestība būs mūžīga… Lai to izdarītu Latvijā, vajadzēs doties uz Liepājas apkaimi. Tā ir šī auga izplatības ziemeļu robeža.
Šie augi ir neparasti. Tie iesakņojas uz koka zariem un veido bumbai līdzīgu lapotni. Turklāt āmulis izmanto ne tikai mātesauga sulu, bet arī pats veido lapas un veicina barības vielu apmaiņu. Rudenī ienākas baltas ogas, kuras vilina putnus, taču viņus sagaida nepatīkams pārsteigums. Ogas mīkstums ir ļoti lipīgs. Putns cenšas notīrīt knābi un tā pārnes sēklas tālāk. Savukārt, ja oga norīta, tā izraisa caureju un āmulis atkal panācis savu…
***
Lai arī Latvijā var atrast cilvēka neskartus nostūrus un ieraudzīt savvaļas dzīvniekus, poļu veikums patīkami pārsteidz. No steidzīga tūrista viedokļa raugoties, daudz ērtāk taču ir iet zinoša gida pavadībā pa labiekārtotu taku un gandrīz garantēti ieraudzīt gaidīto, nevis brist pa brikšņiem un sabojāt omu gan sev, gan dzīvniekiem, kuri tur mīt. Turklāt nenomāc žogi, kā tas ir, piemēram, Līgatnes dabas takās. Zvēri te dzīvo savu dzīvi un nav atkarīgi no cilvēka labvēlības. Iespējams, šāda pieredze noderētu arī mums.
