Lai kā mani valdība cenšas atrunāt no pārtikas rezervju veidošanas, tomēr es periodiski to daru. Tagad pat, kā sākās runas par drīzumā iespējamo inflāciju, uzreiz aizskrēju uz veikalu pēc cukura, miltiem un eļļas. Un tad sāku izklaidēties. Paņēmu savus virtuves svariņus un pārsvēru visu nopirkto. Smejies vai raudi, bet neviena miltu vai cukura paka neatbilst svaram, kas norādīts uz preces iesaiņojuma. Daža paka 10, cita — 20 gramu vieglāka, nekā vajadzētu būt. Tātad atbērti milti, cukurs! Meistari, ne?! Un vēl piedevām no dažas miltu pakas lidoja laukā kodes. Johaidī! Ķēros pie eļļas pudeļu svēršanas, jau iepriekš zinot, ka arī to saturs neatbilst preces zīmē norādītajam svaram. Atlējuši veikalā? Makani! Pastāstīju sievai par savu atklājumu. Teicu, ka iešu uz veikalu skaidroties. Pieprasīšu, lai manā acupriekšā pārdevēja pārsver visas fasētās preču pakas, kurām norādīts svars. Piedraudēšu, ka pretējā gadījumā es turpmāk vairs tajā bodē iepirkties neiešu, un pierunāšu tāpat darīt arī visus savus radus un draugus.
Sieva pašausminājās un tomēr ieteica mest mieru. Ja es turpināšot kasīties un savus atklājumus publiskošot, attiecīgas instances sākšot izsvērt labākajā gadījumā manu pieskaitāmību, bet sliktākajā gadījumā pret mani tiks sākts kriminālprocess par neslavas celšanu. Varot mani pat ietupināt. Labi gan, ne? Par ko tad es maksāju? Par godīgi nosvērtu preci vai par sevis apšmaukšanu? Un tad mana cienītā iesmējās par naivumu manā vecumā. “Tu domā, ka tie jēlās vistas stilbiņi patiešām sver tik, cik par tiem maksājam? Tā gaļa taču ir piesūcināta ar ūdeni. Kā stilbiņus liec pannā, tā saraujas vairāk kā uz pusi!” viņa klāstīja. Tā neesot nekāda šmaukšana, bet gan parasts bizness. Ja es būtu izglītojies mārketingā, tad zinātu un saprastu, kā veidojas preču cenas. Piemēram, cenu atlaides esot tikai tāds acu māns. Talantīgs veikalnieks prot gūt peļņu, pat pārdodot krējumu, kam beidzies lietošanas termiņš.
Manas sievas komentārs bija pilnīgi nevietā. Vai tad es par krējumu… Gribējās tikai, lai viņa manī ieklausās, lai atbalsta, bet šī — kā mūsu sunene Lote. Ja dienā kādu nebūs norējusi, nebūs garastāvokļa. Tā arī pateicu dzīvesbiedrei. Sacīju — nāksies izsvērt, vai mūsu turpmākā kopdzīve var turpināties. Galu galā uz manu sirdi pretendē vēl pāris kaimiņieņu mūsu daudzdzīvokļu mājā.
Viņa nežēlīgi paskatījās manī un aizlīmēja man muti ar vārdiem: “Nu baigi svarīgais. He! Laikam nerimsies, kamēr nebūsi pietiekami pašapliecinājies. Tāpat kā mūsmāju runcis Reno, kas savā svarīgumā apspricējis visas automašīnas pagalmā. Kaimiņi gatavi šo vai nosist. Skaties, ka tev tāpat negadās…”
