Ausma Marta un Pēteris Kupči Vietalvas pagastā dzīvo mājā ar dzīvespriecīgu nosaukumu — “Jautriņi”. Dzīve te gan tik jautra nav. Lai atdotu kredītus, saimnieks, dēls Normunds, visu uzticējis vecākiem un pats devies peļņā uz Angliju. Arī viens no mazbērniem ir turpat. Tāpēc septiņas govis diendienā nākas aprūpēt Ausmai un Pēterim.
Visas grib
ēst
Saimniecībai traktors, piekabe un dzirnavas iegādātas vēl “treknajos gados”, protams, kredītā. Ienākumi par pienu bija labi, par litru savulaik maksāja gandrīz 30 santīmu. Cenu samazināja, un visu, ko nopelnīja, nācās atdot bankai. Pirms gada, pagājušajā pavasarī, Normunds nolēma aizbraukt no Latvijas un, strādājot ārzemēs, pelnīt naudu atlikušā parāda dzēšanai. Pēdējās lielās saistības ar bankām izdevies nokārtot vasarā. Bet vēl pirms tam bija plānota kūts celtniecība. Uzaicināti speciālisti, spriests par piemērotāko vietu jaunajai būvei. “Labi, ka piebremzējām toreiz,” saka Ausmas kundze, “galīgi būtu renstelē iekrituši.”
Pēdējos mēnešos piena cena atkal palielināta, un SIA “Jēkabpils piens” to pērk par 16 santīmiem par litru. Vien ziemā, kad dažas govis pārstāj dot pienu, samazinās kopējais pārdotā piena daudzums. “Vai par to, ka govis arī cietstāvē jābaro, kāds padomāja? Šāda cenu politika, manuprāt, nav pareiza,” secina Ausma un atceras padomju laiku, kad piena daudzumu rēķināja kilogramos atkarībā no tauku satura.
Tikai saviem
spēkiem
Ausmas kundzei no šīgada klāt nākuši jauni pārbaudījumi. Arvien vairāk pārskatu dažādām iestādēm jāiesniedz elektroniski. “Jautriņos” datora nav, un saimniekiem gados ar jauno kārtību aprast pagrūti. Labi, ka netālu dzīvo radinieks, kuram ir gan dators, gan internets, un visu nepieciešamo viņš pārsūta “Jautriņu” saimniekam ārzemēs.
Jautāta, vai arī turpmāk turēs septiņas govis, saimniece teic, ka gatava arī ļaunākajam. Ja bērni izvēlēsies palikt ārzemēs, lopus nāksies pārdot. Dēls sakot — mamma, turi tik, cik vari. Tā arī darīšot. Turēs tik, lai pašiem un bērniem pietiek.
Jau pagājušajā siena laikā vīram palicis slikti ar sirdi un ar grūtībām sagādāta barība ziemai. Secinājums viens — ja pats nevari, labāk nedarīt. Ja palīdzība jālūdz no malas, par hektāra pļaušanu vien 30 latu prasa. Kur vēl vālošana, presēšana! Par laimi, nopļāva kaimiņš un tik dārgi neprasīja, sapresēja paziņa no Vietalvas, par to palīdzējuši viņam mēslu talkā. Lieli palīgi arī mazbērni, un pa visiem kopā darbi paveikti. Kulšanas laikā uz divām nedēļām atbrauca dēls, un ražu izdevās veiksmīgi novākt.
Sapņo par skrūvēm
Pēteris visu darba mūžu nostrādājis atpūtas bāzē “Mežezers” par autobusa vadītāju. Darbavieta viņam piešķīra dzīvokli Pļaviņās, un savulaik uz Pētera vecāku māju Vietalvā pārcēlās jaunā paaudze, lai te saimniekotu. Kā ar tehniku saistītam vīram remontdarbi ir viņa ziņā. Nesen salūza mēslu transportieris, un, kamēr tas labots, kūts bija jātīra rokām. Kad janvārī nebija elektrības, ragavās no akas bija jāved ūdens lopu dzirdināšanai. Saimniecei atliekot slaukšana. Jautāju Pēterim, vai arī viņš slaukt prot? “Nevar jau parādīt, ka protu, nebūs miera,” smejot atbild saimnieks. “Man tuva ir tehnika, un šad tad naktīs es nevaru aizmigt: acu priekšā redzu salūzušo lietu, katru skrūvi domās pārcilāju, izdomāju, kā labošu.”
Saimniece secina, ka reiz iecerētais tomēr nav īstenojies: “Veltīgi esam nostrādājuši šos gadus.” Bet to viņa saka ar smaidu, sevi uzmundrinot — katru dienu kļūstot arvien labāk. Ar raudāšanu nekur tālu netiks, tāpēc prieks, ka piena cenai pielika trīs santīmus, par to, ka šajās dienās dēls atkal ciemosies “Jautriņos”.
No darbiem brīvajā laikā Ausma sēžas pie šujmašīnas. Šo to salāpīt, kādu spilvendrānu pašūt. Šujmašīnai vairāk kā simts gadu, un ar to vēl Pētera tēvs Kārlis savulaik strādājis — kažokus šuvis. Viņš “Jautriņus” uzcēlis un šaipusē līdumus līdis. Šad tad pie “Singera” piesēžot arī Pēteris. Skroderis bijis arī Ausmas tēvs. Bērnu un mazbērnu apgāde ar vilnas zeķēm ir viņas pienākumos, bet, kad sākot adīt, visi citi darbi paliekot nedarīti.
