Sabiedrībā daudz runā un diskutē par to, kā pareizi audzināt bērnus. Saprotu, ka nedrīkst iejaukties nevienā ģimenē, tomēr vēlos izstāstīt savu stāstu.
Kāroto
nopērk
Mūsdienās aizvien vairāk vecāki, akli mīlot savu bērnu, ir gatavi uz visu. Biežāk tā notiek ģimenēs, kurās audzina vienu atvasi, un tādās bērns parasti tiek bezjēdzīgi lutināts, īpaši, ja tā ir meitene. Bieži vien “toni” ģimenē nosaka vecāmāte, kura uzskata, ka mazbērns ir viņas “eņģelis”. Bet kas notiek, “eņģelim” pieaugot? Ir divi trāpīgi latviešu sakāmvārdi: “Viens bērns ģimenē, viens krekls mugurā” un “Aug buciņš, aug radziņi”.
Vēlos pastāstīt, ko novēroju, aizbraucot ciemos pie savas mazmeitas. Diemžēl mana dēla ģimene nav labākais piemērs bērna audzināšanā. Mazmeitai bija nopirkts ļoti daudz rotaļlietu, bet, tiklīdz viņa kādu rotaļlietu ieraudzīja citiem bērniem vai veikalā, tā uzreiz to vēlējās sev. Nedaudz bija jāpačīkst, un vecāki kāroto mantu nopirka. Mazmeitai augot, palielinājās arī viņas prasības. Ciemojoties pie dēla, to visu redzēju, bet neiejaucos.
Trīs pret
vienu
Spilgts piemērs bija, kad ārstējos Rīgā. Pēc operācijas man bija jābrauc uz pārbaudēm. Kā ierasts, ceļā uz Rīgu iegriezos pie dēla, un viņš mani ar automašīnu pēc tam veda uz galvaspilsētu. Otrajā rītā pēc brokastīm posāmies uz slimnīcu. Mazmeitas vecāmāte Veronika domāja, ka mani tur paturēs ilgāk, un sagatavoja līdzņemšanai sviestmaizes. Pēc pārbaudēm ārsti atzina, ka varu doties mājās. Zvanīju dēlam Vilim, lai atbrauc pēc manis. Līdzi bija arī mazmeita Eva. Ceļā uz mājām viņa paziņoja, ka ir izsalkusi. Piedāvāju vecāsmātes gatavotās sviestmaizes. Mazmeita diezgan rupji atbildēja, ka viņa gribot kārtīgas pusdienas. Ko īsti nozīmē “kārtīgas” pusdienas, ja braucam un drīz jau būsim mājās? Mazmeita sabozās, jo tēvs viņas prasību neizpildīja — nebija kur novietot auto.
Kad ieradāmies mājās, Eva steigšus iegāja istabā pie vecāsmātes. Pēc brīža virtuvē, kur bija dēls, ienāca Eva, vecāmāte Veronika un mazmeitas māte Inga. Tad gan man bija jānoklausās, kā visas trīs uzbruka manam dēlam. Nesaprotu, kāpēc neviena nepajautāja arī mūsu viedokli? Tad gan atļāvos pateikt, ko domāju. Nedrīkst izdabāt visām pusaudža iegribām. Labu cilvēku tā izaudzināt nevar.
***
Mazmeita tagad jau ir pieaugusi, ieguvusi labu izglītību, ir sava automašīna, arī par materiālo labklājību nevar sūdzēties. Bet tomēr ar dzīvi īsti nav apmierināta. Viņai ir maz draugu, dzīvo sevī ierāvusies. Varbūt tās ir arī audzināšanas sekas.
