“Tikai neuzvelc kādas dāmas brunčus, Gati! Es pārbaudīšu!” uzsauc sociālā rehabilitētāja Jana Tīruma, kad Gatis pēc kārtīgas nodarbības dodas uz ģērbtuvi. Jokiem jābūt, Gatis piekrīt, lai nav klusums un lai ir jautrāk. Savējo humors ir īpaša lieta, reizēm cilvēkam no malas to nesaprast un labāk pat nemēģināt pielāgoties. Taču nereti vērojama cita galējība: ar invalīdu taču nedrīkst jokot! Neizpratne mēdz traucēt laba kontakta veidošanos, savukārt zināšanu trūkums, kā tad īsti rīkoties, bieži vedina vispār no saskarsmes izvairīties.
Drošāk ar
pārējiem
Uz nodarbībām Neredzīgo biedrības zālē nāk arī 26 gadus vecā Rita, kurai ir iedzimta katarakta abām acīm. Vesela acs lēca ir caurspīdīga, un gaisma bez grūtībām tiek tai cauri. Ja izveidojusies katarakta, lēca sabiezē un kļūst duļķaina, redze aizmiglojas. Cilvēks lūkojas uz pasauli kā caur aizsalušu vai aizsvīdušu logu. Ritai ir jāvalkā lēcas un arī brilles, kuras vingrojot viņa noņem. Kaut ko jau redzēt tad varot.
“Te visi ir tādi, cits par citu nebrīnās. Droša un pielāgota vide, patīkamāk, turklāt biedrības biedriem nav jāmaksā, un tas man iznāk tuvu mājām,” viņa raksturo. Rita mācās Liepājas Universitātes Tūrisma vadības trešajā kursā, tur gan reizēm jādzird replikas: “Tu ko — neredzi?” “Tā arī atbildu — jā, neredzu, bet cilvēki nesaprot, jo brilles taču man it kā ir,” skaidro Rita. “Bet nav tik vienkārši. Ja redzu to, kas ir uz tāfeles, neredzu, kas kladē, un otrādi.”
Iedzimta katarakta ir arī Ritas meitiņai, kurai ir astoņi gadi, taču viņai veikta operācija — lēcas nav nepieciešamas, ir tikai brilles. “Meitu skolā reizēm apsmej par brillēm. Gāju aprunāties ar klasesbiedriem, tad jau visi saprot, bet reizēm aizmirstas. Skolēnus aicinām arī uz biedrību, stāstām par dažādiem redzes traucējumiem. Situācija tomēr mainās, izpratne pieaug, nav vairs tik traki, kā man gāja,” salīdzina Rita. Meita vingrot iet ar pārējiem vienaudžiem, bērnam trenažieru zāle ir par garlaicīgu.
Gatis norāda uz vēl vienu aspektu — svarīgi, lai visas lietas būtu un paliktu savās vietās, un te to respektē. Zinot, kur kas ir, pat ļoti vājredzīgs cilvēks telpā var brīvi pārvietoties. Biedrības zālē nebūs pārsteigumu, kad pēkšņi ceļa vidū uzradies trenažieris vai kāds pārkrāvis hanteles. Gatim ir arī dzirdes problēmas, bet esot pieradis, ka dzelzsbetona sienas izstrādā kaut kādus akustiskus trikus, sagādājot dzirdes aparātam papildu slodzi. Tāpat arī pārējie pieraduši, ka reizēm Gatim teiktais jāatkārto — neviens par to nedusmojas.
J. Tīruma vērtē, ka daudzviet vēl nepiedomā, lai vide būtu sasniedzama pēc iespējas visiem, tas attiecas arī uz sporta klubiem. Arī ēkai, kur ir biedrība, uzbrauktuves vēl nav.
Lēnāk, skaidrāk
un vēlreiz
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis secinājis, ka cilvēki nereti sāk runāt skaļāk, pamanot, ka otrs labi neredz. “No tā redze neuzlabojas un arī saskarsme ne — kliegt gan nevajag. Es parasti tad tā arī pasaku — es tikai neredzu, dzirdēt es dzirdu labi,” viņš nosmej. Tāpat arī ne visiem vājdzirdīgiem cilvēkiem nepieciešams, lai ar viņiem runātu skaļāk — dzirdes aparāti lielākoties labi veic savu darbu. Cita lieta — ar skaidrāku dikciju, neslēpjot lūpu kustības. Ja tomēr dzirdes aparāts sāk trokšņot, vienmēr labāk ir pārjautāt, vai runājat pietiekami skaidri un sadzirdami. Vēl viena lieta — sadzirdēt ne vienmēr nozīmē saprast. Ja tas ir svarīgi, nepieciešams pārjautāt, vai esat saprasts. Skaidra dikcija ir cieņa pret klausītāju arī, ja viņam ar dzirdi viss ir kārtībā.
Lēnāk un skaidrāk vajadzētu runāt ar bērniem un gados vecākiem cilvēkiem, jo psihologi izmērījuši — vecumposma īpatnību dēļ viņiem ir lēnāks uztveres ātrums. Informācijas uztveres ātrumu ietekmē arī citas individuālas īpatnības, piemēram, nogurums.
“Ir jau arī tāda lieta kā pierunāšana. Cilvēks dzird, saprot, bet nevar tik ātri izlemt vai atbildēt. Tas jāņem vērā, nevar sasteigt. Arī par sporta nodarbībām — citi sākumā laužas, pretojas, bet beigās ir tie dūšīgākie nodarbību apmeklētāji. Man viens neredzīgs vīrs šautriņas mērķī met labāk par dažu labu redzīgo,” teic J. Tīruma. Viņa piebilst — ja vien ar pašu cilvēku tiek pie runāšanas. Apciemojot mājās, nereti dzīvesbiedrs ir kā aizbildnis un lēmējs, nelaiž pie vārda un runā vairāk nekā tas, pie kura ir atnākuši. Ja tuvinieki ar atbalstu pārspīlē, cilvēks paliek arvien nevarīgāks — to sauc par iemācīto bezpalīdzību.
Ne vienmēr
ir sudraba maliņa
M. Ceirulis joko, ka reizēm atlec savs labums arī no redzes problēmām — nepamanīt visus sīkumus, par ko citi uztraucas vai dusmojas. Grūtības saskarsmē nereti rodas no izplatīta, vienkāršota, bet nepareiza priekšstata: cilvēks vai nu redz, vai neredz. Mēdz būt ļoti dažādi, to ietekmē arī apgaismojums un citi apstākļi. Ja cilvēkam ir “tuneļveida redze”, viņš redz tikai nelielu fragmentu, tāpat arī var būt saskatāma tikai kreisā vai labā puse — tad galva tiek grozīta, lai rastos plašāks priekšstats. Rietumu kultūrtradīcija sarunas laikā paredz acu kontaktu, kas ne vienmēr ir iespējams, taču tās nav nepārvaramas neērtības. Sarunā ar neredzīgu cilvēku būtiski ir skaidri sveicināties un atvadīties, pavēstot, ka dodaties prom.
Kliedzoša neizpratne, konflikts, kas jau robežojas ar diskrimināciju, nesen tika aprakstīts lielākajos ziņu portālos: apsargs neielaida klubā “Kefīrs” neredzīgu meiteni, kura bija ieradusies ar māti un mātesmāsu. Vispirms apsargs izteicies, ka meitenes acu izskats liecinot par apreibinošu vielu lietošanu. Saņēmis skaidrojumu, apsargs kā iemeslu neielaišanai klubā nosaucis nepiemērotus apavus, lai arī tie būtiski neesot atšķīrušies no citu apmeklētāju apaviem, turklāt tos nosegušas garās bikses. Privātam klubam esot tiesības šķirot apmeklētājus, nepaskaidrojot iemeslus — vēlāk taisnojās kluba pārstāvji.
