Skrīverietes Annas Otvares dzīves ceļš bijis asu ērkšķu pilns, un tikai retumis tajā pavīdējis pa saulesstaram. Grūtajos brīžos aizmirsties palīdzējis darbs, bet dzīvi krāsaināku darījušas pašas audzētas puķes.
Ar Annu Otvari sarunājamies viņas omulīgās mājiņas gala istabā. Te ir silti no nesen kurinātās krāsns, bet pavasarīgu noskaņu uzbur uz galdiem un plauktos saliktie puķu stādi. Dzīve starp puķēm — tāda ir Annas kundze valstība.
Ganīte Baltinavā
— Esat skrīveriete?
— Nē, te esmu ienācēja, dzimtā puse ir Latgalē. Man bija ļoti grūta dzīve. Augu triju bērnu ģimenē, bet ļoti pietrūka tēva. Aizstāvot dzimteni, viņš krita karā. Ģimeni uzturēja māte. Rocība nebija liela, un mēs daudz ko nevarējām atļauties, bet es viņai neko nepārmetu. Māte darīja, ko varēja. Turēja vairāk kā simts vistu. No gaļas vārīja zupu, bet olas pārdeva, lai būtu nauda kādam apģērba gabalam. Lai palīdzētu, jau sešu gadu vecumā sāku strādāt.
— Bijāt vēl pavisam maza…
— Jā, bet nebija jau izvēles. No maija sākuma līdz oktobrim ganīju saimnieku lopus Baltinavas pusē. Vēl tagad atminos, ka aiz krāsns man bija ierīkota guļvieta. Manā ziņā bija triju saimniecību govis un aitas. Lietus, negaiss vai salna, bet bija jāiet ganos. Reizēm gribējās lopus palaist izbizoties, taču nedrīkstēja. Čakli strādājot, jau sešu gadu vecumā nopelnīju savu pirmo mētelīti. Mājup devos tikai katra mēneša trešajā sestdienā.
Pa taisno uz slimnīcu
— Bet kad tad mācījāties?
— Mācījos Silaraču septiņgadīgajā skolā, un to ar brāli apmeklējām pārmaiņus. Skolotājas labi zināja, ka ģimenei klājas grūti, tāpēc neiebilda. Vienu nedēļu uz skolu devos es, bet brālis tikmēr manā vietā gāja ganos. Uz izlaidumu gan negāju, nebija tādas kleitiņas kā citām, tāpēc todien devos uz darbu fermā. Strādāt bija grūti.
— Varbūt jaunībā bija vieglāk?
— Īstas jaunības pat nebija. Dzīvojot Latgalē, iepazinos ar nākamo vīru, apprecējāmies. Piedzima dēls, pāris gadu vēlāk arī meita. Tas bija novembrī, ārā plosījās sniega vētra, auksti, vīrs iejūdza zirgu un veda uz slimnīcu. Braucām pa taisnāko ceļu, bet šķita, ka neizturēšu. Izrādījās, ka vecmāte pati dekrēta atvaļinājumā, palīdzēja aizvietotāja. Bet, salīdzinot ar turpmāk piedzīvoto, tas tāds sīkums vien bija. Pārcēlāmies uz Ogres pusi. Taču tur, kur ir alkohols, dzīves nav. Vīrs ieradumus nemainīja, un pēc 12 gadu kopdzīves mēs izšķīrāmies. Lai nopelnītu iztikai, remontceltniecības kantorī strādāju noliktavā. Nesu ķieģeļus, cementa maisus. Smags darbs sievietei, bet kaut kā jau dienišķā maizīte bija jānopelna.
Kā paradīzē
— Vai apprecējāties otrreiz?
— Iepazinos un vēlāk arī salaulājos ar kādu autobusa vadītāju. Tā bija ļoti liela mīlestība, nekad dzīvē vēl nebiju tā lolota. Astoņus gadus dzīvoju kā paradīzē, braucām uz ballēm, teātriem, dažādās ekskursijās, uz pirtīm. Visa kā bija gana, arī ziedu, tikai putna piena trūka. Bet viss labais reiz beidzas. Cilvēks mainās vienā mirklī, un tad saproti — tā vairs dzīvot nevar, tāpēc vēl pēc diviem gadiem katrs gājām savu ceļu… Taču daudzus gadus vēlāk liktenis bija lēmis sastapt Modestu.
— Kā iepazināties?
— Ļoti interesanti. Strādāju Ogres tirgū, pārdevu kādas zemnieces dārzeņus. Meita manā vietā avīzē “Saskarsme” ievietoja iepazīšanās sludinājumu. Drīz vien piezvanīja Modests. Runājoties iepazināmies tuvāk, bet pirmo reizi tikāmies kādā karstā jūlija dienā. Pēc laika viņš mani aicināja pārcelties pie sevis uz Skrīveriem. Uzreiz nepiekritu, taču jau rudenī piekāpos. Te ir ļoti jauki. Vasarā darbojos plašajā pagalmā un dārzā, bet ziemas tumšos vakarus īsinu adot.
Glābiņu rod darbā
— Jūs daudz esat pārdzīvojusi, bet joprojām optimistiska. Kā tas jums izdodas?
— Dzīve mani nav žēlojusi, bet vienmēr esmu bijusi cīnītāja. Kad aizgāju no otrā vīra, bija ļoti grūti, bet mani glāba darbs. Ja tā nebūtu, neizturētu un sabruktu. Strādāts smagi, bet arī rūdījums bijis pamatīgs. Reiz ārsts teica, ka man ir nopietnas muguras problēmas. Tolaik nemitējos raudāt, bet par spīti tam turpināju darboties. Kādu laiku kopu lopus, un man bija jābaro 85 buļļi. Sākumā bija bail, bet dzīvnieks pierod pie sava cilvēka. Daudzus gadus strādāju arī dārzniecībās Ikšķilē, vēlāk Ogrē un Salaspilī. Darbs bija smags, bet man patika, palīdzēja aizmirst visas nepatikšanas. Paralēli darāmajam laukā man plēvju mājā 900 kvadrātmetru platībā bija jāuzrauga gurķi. Raža bija jānovāc darba pauzēs. Karstums milzīgs, un, nedod Dievs, ja gurķi pārsniedza noteikto garumu, tad gan mūs rāja. Tolaik Ikšķilē bija rožu bums, tās rudeņos un pavasaros brauca iepirkt gan pašu dārzniecības, gan Krievijas. Nebija laika gulēt, gribējās nopelnīt. Dienā darbojos dārzniecībā, vācot gurķus, bet naktī privātajiem spekulantiem, kā toreiz sauca, potēju rozes.
— Kur to iemācījāties?
— Rožu potēšanu apguvu pašmācībā. Bet vispār puķes man ir mīļas kopš bērnības. Lai gan tolaik rocība bija maza, pagalmā allaž kāda puķe ziedēja. Vienu brīdi bija dāliju bums, kad māte ar draudzenēm sacentās, kurai skaistākas padevušās. Kopš tā laika arī aizraujos ar puķēm. Ikšķilē par vienas rozes potēšanu maksāja trīs kapeikas. Ja naktī izdevās uzpotēt 500, iznāca laba naudiņa. Lasīju, ka savulaik tur darbojies arī politiķis Andris Šķēle. Tolaik gan viņu tur nemanīju. Var jau būt, ka netrāpījāmies vienā laikā, bet kungiem allaž visur blati bijuši.
Katram savs liktenis
— Rozes potējat joprojām?
— Jā, šī nodarbe ir mana sirdslieta. Audzēju gan rozes, gan mārtiņrozes, ko vēlāk pārdodu. Tās ir manas mīļākās puķes. Vasarā mani var sastapt tikai pagalmā, rušināmies dobēs vai siltumnīcā. Parasti viss pagalms ir puķēm nosēts, lūk, tad jums noteikti jāatbrauc, iemācīšu potēt rozes! Nereti dzirdēts: “Es nopirku mārtiņrozes, bet man tās “izbeidzās”!” Taču šīm puķēm ir tendence atjaunoties. Trešajā gadā tās paliek par mātes augu, tāpēc jāšķin un jāpiķē. Reiz man tam nebija laika, aizgāju uz dārzu, nogriezu un saspraudu vagās. Prātoju: būs vai nebūs? Bija karsta vasara, un, lai tās “nesadeg”, vagas nokaisīju ar zāli. Un, mīlīt, kādas mārtiņrozes man izauga! Tik skaisti krūmi, visi vienos ziedos, gluži kā buķete!
— Vai nav par grūtu tā darboties?
— Liktenis mums neuzliek plecos lielāku nastu, kā mēs spējam panest. Bet esmu sapratusi, ka pret labiem cilvēkiem dzīve ir skarba, laikam jau tāpēc man visu gribas padarīt. Ir mirkļi, kad jūtos iztukšota un gribas pabūt vienai, izraudāt kādu sakrājušos sāpi. Bet, lai kā dzīve mani “dauzītu”, pret to vienmēr cenšos vērsties ar labu. Katram cilvēkam savs liktenis, sava karma.
Ticība mīt
sirdī
— Jūs ticat karmai?
— Kādreiz neticēju, bet, kopš lasu žurnālu “Taka”, esmu sākusi ticēt. Var aizgūt daudz labu lietu, piemēram, mācīties sevi savaldīt un vienmēr, pat tad, kad slikti, teikt tikai labus vārdus. Parasti žurnālu lasu no vāka līdz vākam. Ticu ne tikai karmai, bet arī Dievam. Baznīcā gan neeju, ticība mīt sirdī. Runājot par karmu, dažu cilvēku dzīves patiesi ir ļoti smagas un ciešanu pilnas. Kamēr būsim nepareizās attiecībās viens ar otru, turpināsim radīt sliktu. Atceros kādu cilvēku, kurš man nodarīja pāri, taču viņu tik un tā centos pieminēt ar labu. Vīrs strādāja celtniecībā, un pēc trim dienām viņam uz galvas uzkrita ķieģelis. Acīmredzot viss gluži kā bumerangs nāk atpakaļ.
— Tātad dzīvē pret ļaunu jāvēršas ar labu?
— Tāda ir mana pārliecība. Protams, es varētu neņemt vērā citus, darīt to, kas pašai tīk, bet tā nevaru, tas būtu egoistiski. Jādzīvo tiešām ar labo domās un darbos, bet gadās, ka labais ir viltīgs un mēs iekrītam citu izliktās lamatās. Tad gan ap sirdi paliek skumji. Bet tāda ir dzīve, un katram savs krusts nesams. Es savējo labāk nesu viena, problēmas neuzkraujot citiem. Tāpēc nelabprāt eju uz pasākumiem, sabiedrība mani nomāc. Vairāk turos savrup, jo tā jūtos daudz labāk. Esmu sapratusi, ka sieviete dzīvē var paveikt ļoti daudz, bet bērnu dēļ ir gatava uz visu. Ar viņiem ļoti lepojos. Meita vada veikalu, dēls ir galdnieks.
Latiņš uz katra stūra
— Šonedēļ bija barikāžu atceres 20. gadadiena. Vai atceraties to laiku?
— Pirms 20 gadiem strādāju Ikšķilē, brāļi devās uz Rīgu aizstāvēt valsti. Mājās cepu pīrāgus un visu vēroju televīzijā, lūdzot Dievu, lai savējie atgriežas. Nevar aprakstīt prieku, kad sagaidīju viņus mājās. Pirms daudziem gadiem lasīju grāmatu “Stiprās riekšas” par seniem Latvijas laikiem, kad, pasliktinoties situācijai, valsts bankrotēja un līdzīgi kā tagad nācās aizņemties naudu. Sapratu, ka labāku laiku nebūs, bet katrs pats ir savas laimes kalējs. Tagad daudzi sūkstās par dzīvi, taču dzīvojam daudz labāk nekā kādreiz. Jā, valstī ir bezdarbs, bet pašam jādomā, kur nopelnīt. Latiņš gaida uz katra stūra, tikai jāmāk paņemt. Ja man būtu šoferis, ar puķēm apbraukātu visu Latgali. Pēc dzimtās puses man nekad nav bijis ilgu, bet vienu gan gribētu — dusēt ģimenes kapos. Tie ir sila vidū, un ikreiz, kad saviem mīļajiem braucu nolikt ziedus, tur tik skaisti dzied putni…
