Barikāžu laika atceres pasākumiem aktīvi sekoju līdzi, bet tajos nepiedalījos, jo esmu vīlies. Tauta cēla barikādes, bet bijušie padomu varas funkcionāri iekārtojās siltos amatos un sāka valsts mantas izsaimniekošanu un “prihvatizēšanu”. 20 gados esam tikuši nevis uz priekšu, bet pussoli atpakaļ, taču pie atbildības nevienu nesauc.
Par barikāžu laiku man ir spilgtas atmiņas. Toreiz strādāju Aizkraukles 2. vidusskolā (tagadējā ģimnāzijā) par sporta skolotāju un biju Latvijas neatkarības kustības dalībnieks. Kopā ar kolēģi Uldi Urtānu un skolas saimnieku Jāni Balodi ar toreizējā skolas direktora Leona Līduma atļauju augstu mastā virs skolas jumta uzvilkām Latvijas karogu, no tālienes varēja redzēt, cik tas skaisti un cēli plīvo. Tas Aizkrauklē bija pirmais Valsts karogs, mācītājs to pat iesvētīja. Kādu nakti nelabvēļi karogu norāva, bet mēs to atkal atjaunojām.
Rīgā sargājām toreizējo Ministru Padomes ēku — pirmajā reizē trīs dienas, tad atpūtāmies un pēc tam vēl divas dienas. Mums ieroču nebija, ja nu vienīgi kādam pa nazim. Šautenes bija tikai miličiem, taču viņi izskatījās tik bailīgi, ka kritiskā situācijā būtu ar mieru tās atdot tiem, kam ir drosme šaut. Ja tāds brīdis būtu pienācis, arī es būtu ņēmis rokā šauteni. Ministru Padomi sargāja arī bobslejisti, kuri bija gatavi miličiem ieročus atņemt, ja viņi nebūtu lojāli.
Tieši tajā dienā, kad omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai, Rīgā nebiju. Domāju, ka ēku varēja nosargāt, ja vien milicijas vadība būtu devusi pavēli to aizstāvēt. Pēc tam miliči stāstīja, ka omonieši viņiem bijuši kā uz delnas, taču šaut neviens nepavēlēja. Manuprāt, tā bija kļūda, tāda pati kā 1939. un 1940. gadā, kad, ienākot krievu karaspēkam, latvieši neaizstāvēja savu valsti. Domāju, ka abiem kinooperatoriem Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem trāpīja nevis omoniešu, bet snaiperu lodes, jo kā gan omoniešu lodes tumsā varēja trāpīt tieši viņiem? Kā tur īsti bija, kas šāva, to neviens skaidri nav pateicis arī šodien. Prokuratūrai omoniešu lietu vajadzēja izmeklēt līdz galam.
Barikāžu piemiņas medaļas man nav, jo tai nepieteicos — nekad neesmu alcis pēc medaļām un citiem apbalvojumiem. Un man nemaz nav žēl, jo svarīgākas ir atmiņas par to laiku.
Dažkārt jautā, vai mēs šodien ietu uz barikādēm? Barikādes ceļ, lai no kaut kā aizsargātos. Kam mēs tās celtu šodien? Paši sev? Šodien būtu jāiet kur citur — uz valdību un Saeimu ieviest kārtību: ja cilvēki neprot vadīt valsti un pieņemt lēmumus, lai savu vietu dod tiem, kas to var. Taču daudzi zinoši un godīgi cilvēki viņu amatos neraujas, bet stāv malā. Tāda ir mūsu mentalitāte — godīgi un gudri cilvēki parasti ir arī kautrīgi, paklausīgi, samiernieciski, kas pēc varas nekāro. Inteliģencei varu nevajag.
Vilšanās man ir arī par zemessardzi un jaunsardzi — no tām ir palikušas tikai atliekas, daudz kas ir likvidēts, reorganizēts. Kad veidojās zemessardze, kļuvu par Aizkraukles bataljona štāba priekšnieku, veidojām arī jaunsardzi, kas bija stipra. Tomēr par zemessardzes vadītāju toreiz iecēla mazpazīstamo un mēreno Ģirtu Kristovski, nevis populārus radikāļus, tādus kā Odiseju Kostandu, Juri Dobeli un citus, kuri zemessardzi būtu varējuši attīstīt. Toreiz ieročus pirka no Krievijas, bet tādus varēja ražot arī toreizējā Stučkas telefona aparātu rūpnīcā. Taču šo rūpnīcu izsaimniekoja — zemessargi gan to sargāja, taču ar vadības akceptu izveda iekārtas, tāpat arī no dīzeļmotoru rūpnīcas. Uz kurieni, kas to lai zina. Bet varēja taču visu saglabāt.
Toreiz preču bieži vien veikalu plauktos nebija, bet noliktavā gan, lai vestu pārdot uz Poliju un dolāra izdevīgā kursa dēļ gūtu peļņu. Mēs veicām pārbaudes. Atceros, kā Jaunjelgavā likām veikalā ienest atpakaļ cukura maisus un preci izlikt plauktos. Zemessardze nodrošināja kārtību uz ceļiem un drošību.
Aizkraukles arodvidusskolā izveidojām zemessargu kursu, toreiz kļuvu par instruktoru. Tā bija laba iespēja sagatavot nākamos zemessargus, taču jau labu laiku šāda kursa vairs nav.
Man ir pārmetuši, kāpēc esmu stāvējis malā un neesmu centies iegūt vadošus amatus, kāpt pa karjeras kāpnēm. Kādreiz man piedāvāja vadīt Cēsu instruktoru skolu, bet atteicos, jo negribēju pamest savus zemessargus un iesākto darbu.
Kristovska laikā ir piedzīvotas daudzas reorganizācijas, pats vairākas reizes esmu viņu centies pārliecināt par to, ko nevajag darīt. Domāju, ka Kristovskis bija slikts aizsardzības ministrs, jo viņa laikā zemessardzi “noplicināja”, un tagad viņš ir vēl sliktāks ārlietu ministrs. Tomēr, ja jau viņš bija guvis pieredzi aizsardzības ministra amatā un tajā jutās spēcīgs, vajadzēja viņam šo jomu atstāt, nevis iecelt par ārlietu ministru. Man radies iespaids, ka Latvijai nav stabilas valsts aizsardzības koncepcijas.
Tagad esmu pensionārs un daudz ko vēroju no malas. Tā kā biļete uz Rīgas cirka izrādi ir dārga, to skatos televīzijā Dombura un citos raidījumos. Pēdējā laikā atkal no amata grib atbrīvot KNAB priekšnieku, to jau esam piedzīvojuši. Iestādei, kurai būtu jāapkaro korupcija, nav laika to darīt, jo darbiniekiem jāķīvējas. Kāpēc? Domāju, ka daļa amatpersonu nav ieinteresētas, lai tāds KNAB vispār strādātu. Kamēr notiek ķīviņi, viņi var dzīvot mierā, bet valdība vairākus gadus to pieļauj.
Politika man šķiet kā tāda sēnalu skalošana, maz vērtīgu darbu un domugraudu. Tagad no vairākām partijām biedri izstājas, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām. Domāju, ka Tautas partijas drīz vien vispār nebūs — tauta ir kļuvusi gudrāka, par šo partiju nebalsojot, tādēļ tās biedri meklēs citas iespējas, kā tikt pie varas.
Cenšos aktīvi sekot līdzi sportam. Prieks par Aizkraukles volejbola komandas divām pēdējām uzvarām pirmajā līgā. Pagājušajā gadā biju arī uz divām Latvijas izlases hokeja spēlēm Rīgā — braucienus aktīvi organizē sporta skolotājs Juris Benjavs. Arī pats reizi nedēļā sportoju — kopā ar citiem senioriem spēlējam volejbolu, piedalāmies arī sacensībās. Ar sporta halles direktoru Jāni Plintu uzspēlējam tenisu, labi to spēlē arī ģimnāzijas direktors Aldis Labinskis.
Janvāris ir jubileju laiks — tās ir maniem draugiem un nesen bija arī man pašam. Tomēr jubilejas, tāpat kā apbalvojumi, man nepatīk — labāk pasportoju vai noorganizēju kādu pasākumu citiem.
