Šogad zelta un smaragda kāzu gadadiena apritējusi vairākām Pļaviņu novada ģimenēm. Ģimenes, kurās arī pēc 50 vai 55 gadu kopdzīves saglabāta cieņa un draudzīgas savstarpējās attiecības, ir vērtējamas ļoti augstu. Tāpēc rīt valsts svētku svinīgajā pasākumā Pļaviņu novada dome godinās šīs stiprās, noturīgās ģimenes, kuras laulību pirms pusgadsimta reģistrējušas Pļaviņu novada dzimtsarakstu nodaļās.
Iekārdina ar mašīnu
1959. gada 13. janvārī Pļaviņu rajona dzimtsarakstu birojā laulību reģistrēja 26 gadus vecais Anatolijs Marakovs un divdesmitgadīgā Tamāra Traščenko, kuri šogad 13. janvārī nosvinēja zeltas kāzas.
Tā noteikti nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tamārai Anatolijs sākumā nemaz nav paticis. Ai, kā nav paticis! Bet Anatolijs neatkāpies un neatkāpies. Viņš strādājis par vieglās automašīnas vadītāju un bijis gatavs izvadāt Tamāru, kur vien viņa vēlējusies. Braukt ar mašīnu tajos laikos! Tā mašīna gan Tamārai patikusi ļoti!
Anatolijs neatkāpies, vizinājis Tamāru ar mašīnu… un visai drīz abi sākuši dzīvot kopā.
Izaudzināta meita Gaļina, kura pastāvīgi dzīvo Rīgā, bet bieži ciemojas pie vecākiem Pļaviņās.
Vēlāk Marakovu pāris iegādājies arī personīgo zaparožecu, tad — moskviču. Ar mašīnu izbraukāta gan Baltija, gan Latvija krustām šķērsām, pabūts gan Azerbaidžānā, gan Gruzijā, Moldāvijā, Polijā un citur. Ļoti daudz kā laba un skaista redzēts.
Tamāra ir žiperīga, runīga, starojoša. Anatolijs — mazrunīgs, bet ļoti strādīgs, un šo vīra īpašību Tamāra ļoti augstu vērtē joprojām. Un vēl. Tamārai ir albums, kurā katrs fotogrāfijā iemūžinātais notikums aprakstīts dzejā — pašas Tamāras rakstītā.
Māja un pirtiņa Pļaviņās ir pašu rokām celta. Ir dārziņš, siltumnīca. Tamāra pa savu māju rosās kā jauna meitene, iet un smaida arī tad, ja kaut kas sāp. Par savām problēmām nesūdzas.
Mājā omulīgi jūtas arī taksenīte Riča, izlutināta bez gala, reizēm viņa jūtoties kā mājas valdniece, div skaisti kaķi, kanārijputniņi un raibs trusis. Marakovu mājā valda dzīvība.
“Nekādas krīzes mums nav. Un garlaicīgi mums abiem nav itin nemaz. Bet Latvijā trūkst laba saimnieka — tas gan,” saka Tamāra un Anatolijs Marakovi.
Kā ozols meiteņu vidū
1954. gada 6. aprīlī Pļaviņu rajona dzimtsarakstu birojā laulību reģistrēja divdesmitgadīgā Ārija Latiševa, Pļaviņu rūpkombināta šuvēja, un 24 gadus vecais Linards Skudra, Pļaviņu kinoteātra “Daugava” direktors. Viņš šogad svinēja smaragda kāzas.
Ārijas un Linarda satikšanās vieta ir Pļaviņu kultūras nams un kāda neaizmirstama rudens balle. Šajā ballē Ārija sākumā iepatikusies Linarda draugam, bet viņš viņai — nu nemaz. Linards mēģinājis draugam tā kā palīdzēt un uzlūdzis Āriju uz deju, lai noskaidrotu, vai tad tiešām draugam nav nekādu cerību. Bet mīlas dzirkstelīte jau uzšķilusies viņu pašu starpā…
Ārijas kundze daudzus gadus darinājusi tērpus. Cik tērpu ir sašūts, cik līgavu ietērpts! Savu darbu Ārija ir mīlējusi un darījusi ar prieku, par darbu saņemtas gan medaļas, gan diplomi.
Ģimenē izaudzināta meita Irēna, kura mantojusi vecāku talantus, ir divas mazmeitas un jau trīs mazmazmeitiņas. Linards viens kā stalts ozols savu meiteņu vidū!
Ar Pļaviņu kultūras namu Skudru pārim saistīts viss mūžs, te viņi iepazinušies, te Linards strādājis par dekoratoru, te bijušas vairākas viņa darbu izstādes. Daudzas jo daudzas mājas rotā Linarda gleznas: Staburags, ainavas, ceriņi, klusā daba. Linards joprojām glezno, domājams, kultūras namā redzēsim viņa gleznu izstādi. Dzīve pagājusi darbā, darba stundas neskaitot, bet paralēli tam aktīvi apmeklēti arī kultūras pasākumi. Tādi cilvēki kā Ārija un Linards Skudras vienmēr atrod sev nodarbošanos.
Katrā ziņā garlaicīgi arī tagad viņiem nekad neesot.
Ar ievziedu klēpjiem
1959. gada 14. maijā Pļaviņu rajona dzimtsarakstu birojā laulību reģistrēja 20 gadu vecais Jānis Biķernieks un Zenta Skaidrīte Kozlovska, kurai bija par gadu vairāk. Jānis tad strādāja par sakarnieku Madonas līniju tehniskā mezgla 52. iecirknī, bet Zenta Skaidrīte bija studente.
Jānis un Zenta Skaidrīte zīmīgi satikušies uz ceļa toreizējā kolhozā “Rīts”, kur Zenta Skaidrīte bijusi rudens talkā. Un tā viens ceļš viņus ved jau 50 gadu.
Laulības pirms 50 gadiem noslēgtas pašā ievziedu laikā. Un Jānis kāzu gadadienās daudzreiz dāvājis sieviņai klēpi ievziedu…
Izaudzināta meita Līga, kura ir friziere salonā “Kolonna” Rīgā, vecvecākus iepriecina divas mazmeitas un mazmazmeitiņa, kura vasarās ciemojas Pļaviņās.
Zenta Skaidrīte no bērnības ir bijusi aktīva meitene, arī Jānis dejojis gan tautiskās dejas, gan daudz fotografējis, vēl joprojām interesējas par astroloģiju, mājās dara visus darbus, pat veļu palīdz mazgāt. Zenta Skaidrīte aktīva joprojām, darbojas pensionāru apvienībā “Daugavas rīts”, apmeklē pasākumus Pļaviņu kultūras namā.
Biķernieku pāris dzīvo laikam līdzi, seko līdzi notikumiem valstī, apmeklējuši datoru apmācības kursus. Mājās katram ir savs dators, kurā abi gan lasa jaunākās ziņas, gan raksta komentārus un “rokas” delfos.
Ģimenei ir arī dārziņš, kurā izaudzē dārzeņus pašu vajadzībām. Tur Jānis Zentu Skaidrīti var arī pamācīt, jo, kā pats saka: “Es esmu lauku puisis, zemnieks, mana sieviņa — pilsētniece, tāpēc jāpamāca tie lauku darbi. Abi arī dažreiz pastrīdamies, nu tā, lai būtu jautrāk”.
Bet par dzīvi kopumā Biķernieku pāris saka: “Mūsu dzīve ir bijusi raiba kā dzeņa vēders.”
Vilcienu dunoņas fonā
1959. gada 25. jūlijā Pļaviņu rajona dzimtsarakstu birojā laulību reģistrēja 28 gadus vecais Gunārs Telners un Līga Vijolīte Vilka, kurai bija 29 gadi. Gunārs ir no Bebru puses, bet Līga Vijolīte — pļaviņiete mūža garumā. Abi iepazinās un satikās, strādājot tepat mūsu Pļaviņu dzelzceļa stacijā. Gunārs bija vilcienu sastādītājs, Līga Vijolīte — tehniskā kantoriste. Tā arī visu savu darba mūžu abi divi ir nostrādājuši šajā darbavietā, joprojām dzīvo dzelzceļa mājā un katru dienu dzird tik pierasto vilcienu dunoņu.
Izaudzināta meita Ilze, kura dzīvo Rīgā, ir trīs jau pieaugušas mazmeitas.
Agrāk Gunāra vaļasprieks bijusi zvejošana, savlaik vai visi Daugavas krasti nostaigāti ar spiningu plecā. Dzīvi abi mācējuši nodzīvot bez strīdiem. Telneru ģimene priecājas, ka veselība arī tagad cik necik turas, ka abi var staigāt, lasīt. Gunārs joprojām pats tiek galā ar malkas sagādi. Pa dienu mājās skan radio, aiz loga savā mājiņā omulīgi cienājas zīlītes, vakaros Gunārs un Līga Vijolīte skatās televīziju, regulāri lasa laikrakstus “Staburags, “Latvijas Avīze” .
Telneru pāris par savu kopdzīvi saka: “Dalīt mums nebija ko, tāpēc esam iztikuši bez lieliem strīdiem un apnikuši viens otram neesam līdz šim brīdim.”
Kaimiņu būšana
1959. gada 1. augustā Aiviekstes pagasta dzimtsarakstu nodaļā laulību reģistrēja 27 gadu vecais Maigonis Zablockis un deviņpadsmitgadīgā Gunta Roģe.
Bērnībā un jaunībā Maigonis un Gunta dzīvojuši kaimiņos, un tāpēc īsti nevar pateikt, tieši kurā brīdī sākusi liesmot kvēlā mīlas liesmiņa abu starpā.
Kā jau kaimiņi abi kopā gājuši kājām uz ballēm, bieži vien Maigonis Guntu vedis arī uz velosipēda. Un jūtas pamazām uzplaukušas abpusēji.
Izaudzināti bērni Līga un Aigars, ir trīs mazmeitas. Meitas ģimene no Rīgas gandrīz katru sestdienu brauc ciemos, palīdz saimniecībā. Dēla ģimene dzīvo tepat netālu Aiviekstes pagastā. Gunta un Maigonis dzīvo Maigoņa rokām celtā mājā.
Gunta un Maigonis Zablocki joprojām kopj zemi, tur lopus, saimniecībā ir gan govis, gan cūkas, gan vistas. Abi darbojās tā kā paralēlajās līnijās, viens otra darbos īpaši nejaucoties. Maigonis dara visu, kas saistīts ar smagajiem vīriešu darbiem, tehniku, Gunta vairāk pie mājas, pie lopiem, dārziem.
Jautāti, vai tagad, pensijā esot, nav garlaicīgi, Gunta un Maigonis saka: “Nu, kas par garlaicību? To mēs nepazīstam. Visu mūžu esam bijuši un joprojām esam darbarūķi. Viss notiek!”.
Mordvietis apprec latvieti
1954. gada augustā Pļaviņu rajona dzimtsarakstu birojā laulību reģistrēja jauniņā astoņpadsmitgadīgā Judīte Biruta Grundšteine, Pļaviņu rajona sakaru kantora telefoniste, un 26 gadus vecais Ivans Kļeščenogovs, Pļaviņu rajona milicijas daļas milicis.
Ivans ir mordvietis, kurš Pļaviņās dienējis — tālu, jo tālu no dzimtās zemes un vietas. Dienesta laikā Latvijā viņam iepatikusies latviešu meitene Biruta Judīte. Iepatikusies tik ļoti, ka pēc dienesta viņš ir gan aizbraucis atpakaļ uz mājām, bet drīz vien atgriezies Pļaviņās, lai būtu kopā ar Birutu Judīti uz mūžu.
Ģimene veidota smagajā pēckara laikā. “Viegli nebija, kā jau visiem tajā laikā, un vieglumu arī nemeklējām”, tā, pārdomājot dzīvi, saka Biruta Judīte.
Ģimenē izaudzināti divi dēli, ir četras mazmeitas, bet šovasar Skotijā pasaulē ieradusies vēl viena Kļeščenogovu dzimtas turpinātāja — mazmeitai Lāsmai piedzimusi meitiņa Evelīna.
Pēdējos gados Birutas kundzei problēmas sagādā veselība, un viņa vairāk dzīvo pa māju, bet astoņus gadus par viņu vecākais Ivans joprojām ir labā formā, viņš, vingro, sporto un ir noskaņots optimistiski. Šogad augustā Kļeščenogovi nosvinēja smaragda kāzas.
Vēlam arī Birutai Judītei veselību un optimismu!
Pie visa “vainīgs” telefons
1959. gada 29. oktobrī Pļaviņu rajona dzimtsarakstu birojā laulību reģistrēja 23 gadus vecais Vilnis Stanga un 27 gadus vecā Marija Bernāne.
Viņu iepazīšanās ir bijusi neparasta. Grupa limbažnieku, kuru sastāvā ir bijis arī Vilnis, braukuši ekskursijā un nakšņojuši Pļaviņās. Marija strādājusi Pļaviņu sakaru kantorī par telefonisti. Limbažnieki vakarā nākuši uz centrāli un pieteikuši tālsarunas uz mājām, lai sazinātos ar ģimenēm. Pārējie ekskursanti sazvanījuši savējos un aizgājuši, bet ko Vilnis? Vilnis projām negājis, palicis, un abi ar jauko telefonisti Mariju norunājuši visu nakti. Pēc tam Vilnis pie Marijas sācis braukt ciemos arī sestdienās, svētdienās, kopā apmeklējuši balles kultūras namā, skatījušies brīvdabas izrādes Vīgantes parkā, un tā ieskatījušies viens otrā uz visu mūžu.
Izaudzinātas divas meitas, trīs mazmeitas, mazdēls, divas mazmazmeitiņas.
Vilnis un Marija ir dziedājuši Pļaviņu korī, kora laikos izbraukājuši visu Krieviju, Sibīriju, Krasnojarsku, Šušensku, Igauniju, Lietuvu.
Tagad Vilnis vairāk pa māju, bet Marija aktīvi darbojas Pļaviņu Romas katoļu draudzē un pensionāru apvienībā “Daugava rīts”.
“Gājis ir visādi, bet, pārdomājot dzīvi, varam teikt, ka labā ir bijis vairāk.” Kopdzīvē jāmāk piekāpties. Vilnis un Marija atzīst, ka kopdzīvē vairāk piekāpusies Marija, viņa nekad ilgi nav turējusi ļaunu prātu ne uz Vilni, ne uz kādu citu.
Bet Vilnis ir tas retais vīrietis, kurš vienmēr teicis, ka viņam ir visbrīnišķīgākā sievasmāte.
1954. gada 31. oktobrī Gostiņu pilsētas dzimtsarakstu nodaļā laulību reģistrēja 22 gadus vecais Genādijs Tkačenko un 27 gadus vecā Anfisa Belostocka.
Genādijs nāk no tālas zemes, viņa dzimtā puse ir Baškīrijā, bet dienests padomju armijā atvedis viņu uz Pļaviņām. Abi ar Anfisu iepazinušies ballē kādā lauku sētā netālu no Gostiņiem.
Anfisa ir no lielas, saliedētas lauksaimnieku ģimenes. Tajā laikā, kad Genādijs dienējis Pļaviņās, Anfisa dzīvojusi Iršos, bet uz laiku sākusi strādāt artelī “Aiviekste”. Darbs artelī esot bijis plānots tikai dažiem mēnešiem, taču liktenis lēmis savādāk, un nu turpat 59 gadi nodzīvoti Gostiņos kopā ar Genādiju.
Izaudzināts dēls Valentīns, ir trīs braši mazdēli, pašu rokām celta māja Gostiņos, dārziņš. Sestdienās kurina pirtiņu, kas arī pašu rokām būvēta.
Kādreiz Tkačenko ģimene, tāpat kā vairums gostiņiešu, papildus savam maizes darbam turējuši lopus, govi. Visa viņu dzīve pagājusi darbā. Arī tagad abi aktīvi rosās pa māju, kopj dārziņu, māju.
Anfisa un Genādijs par savu kopdzīvi saka: “Jā, tas bija smags pēckara laiks. Pati par sevi dzīve bija grūta. Taču agrāk mēs bijām mazprasīgāki un pacietīgāki, bet kopdzīvē bez pacietības un iecietības nevar. Arī bez kārtīga darba kopdzīvē iztikt nevar, bez darba un centības nekas labs nenotiek!”
* * *
Mīļie zelta un smaragda kāzu jubilāri!
Lai jums visiem arī turpmāk ir vēlēšanās darboties, rosīties, sekot līdzi visam notiekošajam Pļaviņu novadā, Latvijā un pasaulē!
Lai ik pa brīdim kāds gaišs stars iespīd jūsu dzīvē, kas liek kaut mazliet pasmaidīt un priecāties!
Sveicu visus nosauktos un arī nenosauktos Pļaviņu novada iedzīvotājus, kuriem šogad apritējušas ievērojamas kāzu gadskārtas!
