Tā sagadījās, ka rītā agri es ieskrēju dzimtā novada domē. Spiestā kārtā — pa mazajām darīšanām. Man kā vēlētājam ar stāžu taču var būt darīšanas domē, vai ne? Diemžēl sastapu šķērsli — rindu pie koplietošanas tualetes. Dāmas te bija sarīkojušas “kannu festivālu” — saskrējušas visas pēc ūdens kafijas vārīšanai. Par manām vajadzībām viņas nelikās ne zinis. Daža pat pikti paskatījās, sak, ko vecais Nieze te pazaudējis!
Ko darīt? Kautrīgs būdams, garām nespraucos. Iestrēgu, kā sacīt jāsaka, starp sēdošā darba kannām. Skatījos un brīnījos — dāmas jau pirms pulksten 8 bija putās nostrādājušās, ūdeni liedamas un sarunas maldamas raiti kā kafiju dzirnaviņās. Visām esot jāpaspēj kannas piepildīt sekundi sekundē līdz darbdienas sākumam, jo pēc tam disciplīna liedzot smelt ūdeni kafijai darba laikā. Iesmējos, jo atcerējos jaunību, kolhozu, slaucamo laiku ar sārtvaidzēm meičām un viņu piena kannām… Un sevi ar tik izturīgu pūsli, ka 24 stundas spēju neapmeklēt tualeti, ja man tobrīd bija citas prioritātes.
Nāss sajuta kafijas aromātu, tātad kādā no kabinetiem ūdens kannā jau bija uzvārījies un kafija aplieta… Nopriecājos, ka ir lietas, kas nemainās, lai vai kādi politiskie vēji pūstu. Galu galā — vai mums ūdens trūkst?! Skaitīju kannas… Viena, piecas, desmit… Sajuka! Ak, atcerējos komjaunatnes gadus, konferences, jauniešu kafejnīcas un to, kā biju izsaukts “uz kafiju” partijas rajona komitejā, kur mani strostēja par neattaisnotu darba kavēšanu nākamajā rītā pēc kārtējā “festivāla”. Ak Dievs, cik “kannu” tiku izdzēris, cik meiču izmīlējis!
“Meitenes, laikam bez “šķidrās maizes” darbi jums nevedas?” vaicāju, atgriezdamies realitātē. Un kā brašulis vēl piemetināju: “Vai mani arī ar kafiju pacienāsiet?”. Šķīlu valodiņu, juzdamies pēkšņi vēl tīri frišs un ņemams. Taču šī izlikās mani nedzirdam. Tomēr es vēl cerīgi turpināju: “Meitenes, es protu zīlēt kafijas biezumos! Gribat?”.
Pēkšņi dāmas ar kannām vienā mirklī pašķīda pa kabinetiem kā ieslodzītie pa kamerām. Gaitenī pulkstenis rādīja 8. Metos tualetē. Kad gāju ārā, redzēju, ka domes vadība ir iznākusi no saviem kabinetiem pārbaudīt, vai tualetē vēl kāds ir. Neviena nebija. Tikai es sastindzis stāvēju ejā kā tukša kanna. Domāju, vai tiešām sāks mani pratināt, kas esmu un ko te daru? Nē, nepratināja. Devās atpakaļ un pa ceļam kādā kabinetā deva vadošu norādi: “Jaunu kafijas paku vaļā neveriet, kamēr nav izdzerta iesāktā!”.
Jā, dzelzs disciplīna, es jums teikšu! Man jau patīk!
