Pļaviņietis Jānis Liepiņš jau septiņus gadus ir uzticīgs vienai darbavietai, ikdienā esot starp dzelžiem, tehniku un mūziku. Strādājot Valsts akciju sabiedrībā “Latvijas autoceļu uzturētājs”, jūtas kā zivs ūdenī. Jau no bērnības paticis gan braukt, gan remontēt. Šajās dienās Jānim “apaļa” jubileja — 40.
Kaklautu nēsā kabatā
Jubilārs dzimis Limbažu pusē, Lēdurgā. Astoņdesmitajos gados kļuvis par pļaviņieti. Mācījies Pļaviņu vidusskolā, kā vairumam zinību iegūšana tajā laikā nešķita svarīgākais dzīvē. Blēņas arī darītas, bija skolotāji — autoritātes, citi mazāk patika, bet, salīdzinot ar mūsdienu jauniešiem, skolotāju krievu lamuvārdos neviens neatļāvās apsaukāt. Pionieru laikos kaklautu gan nepatika nēsāt. Tas biežāk bija kabatā un saburzīts. Laimīgs juties, kad 8. klasē to varēja nomainīt ar kaklasaiti vai prievīti.
— Jau pamatskolā jutāties pieaudzis?
— Tajā laikā sāku interesēties par vecāko klašu meitenēm. Ļoti patika kāda meitene vārdā Sarmīte. Brālēns mani atturēja no šīm attiecībām, sakot: “Klausies, vecīt, tev drīz armijā jāiet, samīlēsies un tad, kad būsi prom, varēsi šķendēties, ja viņa tevi pametīs. Cik dzirdēts gadījumu, kad saņemot vēstuli, kurā meitene pasaka ardievas puisim, vieni skrien šauties, citi — kāras.”
Kādu laiku dejojis tautas dejas, līdz kaimiņi un viņu tehnika — krosa moči — aizrāva vairāk kā deju solis. Drīz vien no skrūvēšanas un remontēšanas ticis arī pie braukšanas. — Sacensībās piedalījies neesmu, sevi drīzāk uzskatu par testa mehāniķi, — stāsta Jānis. Gāzties un krist iznācis, bet kauli gan nav lauzti ( trīsreiz nospļaujas — aut.). Netālu no Pļaviņām, pie Cigoriņkalna, ir ierīkota trase “Baltie bērzi”, kurā tolaik notika amatieru sacensības ar nosaukumu “Svalkas kauss”. Manā jaunībā tur sabrauca kupls dalībnieku pulks.
Neļauj “uz galvas kāpt”
Aizraušanās ar motoriem un braukšanu jau agrā jaunībā noteica arī profesijas izvēli — pabeidzis Aizkraukles 24. profesionāli tehnisko arodvidusskolu un kļuvis par autoremontatslēdznieku. Šīs skola palikusi atmiņā ar ierindas skatēm. Tajās skolēnus pamatīgi “izdresēja”.
— Vai dienestā nācās izjust arī tā saucamo “ģedovščinu”?
— Nevarētu teikt, ka pazemoja. Drīzāk tā bija izpausme, kuru krieviski sauc par “zemļačestvo” — savējie pret svešajiem. Dienēju Odesā, Rauhovkā, biju radists. Kopā ar mani, protams, bija arī dienvidu republiku tautu pārstāvji. Ar viņiem iznāca karošana. Kamēr viņi barā, bravūrīgi, otru par cilvēku neuzskata, ja atsevišķi pa vienam parunājies — labāku draugu neatradīsi. Tā nu mani, kuram līdz atvaļināšanai bija palikuši trīs mēneši, kāds jaunais ar kājas spērienu cēla no gultas augšā un sūtīja tualetes tīrīt. Kad atteicos — solīja man rīkli pārgriezt. Ja ļautu “uz galvas kāpt”, tad dzīves nebūtu. Kāds paziņa neizturēja un iemeta ar ķeblīti vienam tādam drošsirdim. Gribēja vienam trāpīt, iznāca diviem. Pēc tam cittautieši “zobus grieza”, bet klāt nenāca.
— Vai dienests maina cilvēku?
— Vīrietim izveidojas gan fiziska, gan garīga stāja. Tagad noskatos uz jauniešiem, kuri tik vien spēj, kā barā vienu dzērāju nospārdīt. Piecpadsmit pret vienu nevarīgu. Manuprāt, Igaunijas armijas modelis ir vislabākais. Tos, kuri vēlas uzdienēt, kļūt par seržantiem, iesauc atsevišķi no pārējiem. Citi kā skolēni gadu “nolauž”, nokārto eksāmenus kaujas laukā un dodas mājās.
Izveido mūzikas ierakstu kolekciju
— Varbūt arī sievu no Odesas pārvedāt?
— Dienesta laikā man piešķīra atvaļinājumu. Atbraucu uz Pļaviņām, iegāju pie mātes darbā, viņa strādāja “ātrajā palīdzībā”, pēc spirta, ar ko magnetafona “galviņu” tīrīt. Skatos — tur jauna feldšerīte. Es visas līdz tam pazinu, bet par jaunu radās interese. Māte sūtīja pie viņas. Ielēja man mazajā pudelīte — tā esot norma. To es vēl tagad viņai atgādinu. 1994. gadā apprecējāmies. Sievas krustmātei bija nosacījums — lai apprecētu Intu, man jākļūst par katoli. Apmeklēju svētdienas skolu, mācījos baušļus. Nokristīja mani vēlreiz. Pēc vecas tradīcijas sievu vajadzēja izpirkt — atdevu maisu kviešu.
— Teicāt, patīk tehnika, vai ir vēl kāda aizraušanās?
— Otra vājība ir mūzikas ieraksti. Laikā, kad tikko parādījās lenšu magnetofoni, sakrāju naudu un nopirku “Jupiteru”. Pērkot, iemainot, pašam ierakstot, sakrāju ap 300 lentu. Pļaviņietis Uldis Beķeris mums tolaik bija mūzikas guru, no kura ņēmām jaunākos ierakstus. Kasešu magnetofonu nebija tas, normālā “lentiniekā” pastiprinātājs jau bija iemontēts, atlika pielikt lielos skaļruņus un tik skaļi varēja uzgriezt, ka mājai jumtu cēla nost. Kad mācījos vidusskolā, gatavojoties eksāmeniem, fonā visu laiku skanēja mūzika. Atklāju, ka mūzika palīdz atcerēties lasīto. Paņēmu eksāmena biļeti un domāju — cauri, es taču neko nezinu. Apsēdos, nomierinājos, sāku domāt, kādu dziesmu klausījos, kad mācījos šo tēmu, un tā iedarbojās kā kods. No grupām mīļākās bija “A — ha” un “Queen”. No jaunajām grupām labprāt klausos “Rammstein”.
— Vai ir kāds nepiepildīts sapnis?
— Ja Latvijā viss juktu un bruktu, gribētu nopirkt smago vilcēju un doties peļņā uz Eiropu. Kad redzu jaunu “fūri”, siekalas tek. Ja būtu nauda, tādu nopirktu. Dzīvē līdz šim iznācis tā, ka mans vilciens aizbrauc, pirms tajā paspēju ielēkt. Gribētos, lai nākotnē šajā ziņā kaut kas mainītos. Lai iespējas sakristu ar vēlmēm. Jāspicē ausis, lai nepalaistu garām izdevību, kuru dzīve piespēlē.
