Par pagājušās sezonas labāko vārtsargu Vidzemes futbola otrajā līgā atzīts Vadims Strikica. Patlaban viņš spēlē komandas “RRKP Aizkraukle” sastāvā.
— Kad sāki nodarboties ar sportu?
— Jau kopš bērnības. Kad biju mazs, drauga tēvs mūs sāka trenēt futbolā, tas vairāk bija tāpēc, lai mēs, puikas, nedauzītos pa pagalmu un nedarītu blēņas. Spēlēt sāku kā uzbrucējs, tas man nepadevās, taču vārtos bija īstā vieta. Skolā spēlēju gan volejbolu, gan basketbolu, taču futbols tomēr bija tuvāks, tajā vienmēr veicies labāk.
Sākumā spēlēju sava vecuma komandās, vēlāk kopā ar vecākiem futbolistiem. Pieaugušo komandā “Step trans” spēlēju, kad man bija 14 gadu. Atceros, Aizkraukles rajonā šīs komandas sastāvā izcīnījām pirmo vietu. Vispār esmu spēlējis kādās sešās komandās.
— Kā nokļuvi “RRKP Aizkraukle” komandā?
— Šogad pirms čempionāta kopā sanāca visi cītīgākie un apņēmīgākie Aizkraukles reģiona futbolisti, kuriem ir vēlēšanās un arī iespēja regulāri trenēties. Mūs trenē Antons Ciematnieks.
— Kādas bija emocijas, saņemot apbalvojumu?
— Balva bija ļoti negaidīta. Lielajā futbolā spēlēju tikai otro gadu, un aizvadītais bija pirmais nopietnais gads. Pats nejūtu, ka būtu labākais. Zinu, ka spēlējot esmu pieļāvis kļūdas, īpaši sākumā, bet sezonas beigās bija daudz labāk. Domāju, ka spēlēs man vienkārši veicas. Veiksme un laba reakcija.
— Vai spēlējot esi guvis traumas?
— Īpaši smagas nav bijušas. Atceros, reiz spēlējām pēdējos mačus ārā, bija ļoti auksti, ķēru bumbu, pirksti pārsaluši. Sākumā neko nejutu, pēc tam pirksts sāka sāpēt, pietūka. Vairākas dienas sāpes un pietūkums nemazinājās, devos pie ārsta, izrādījās, ka pirksts ir lauzts.
— Kur vieglāk spēlēt — mājās vai izbraukumā?
— Vieglāk ir izbraukumā, nav tik liels uztraukums. Psiholoģiski grūtākās spēlē ir pirmās divas minūtes, kamēr iejūties, pēc tam jau aizmirstas. Arī tad, ja daudz skatītāju, ir pagrūti, rokas dreb un uztraukums liels. Ja skatītāji atbalsta, uzmundrina, tas palīdz saņemties, bet, ja noskaņa ir negatīva, spēlēt ir grūtāk.
— Nereti spēles laikā attiecības starp komandu spēlētājiem ir ļoti saspringtas. Vai laukumā ir gadījušies kautiņi?
— Ir, bet es tajos nepiedalos. Mani nav viegli izprovocēt. Pirmajā spēlē “RRKP Aizkraukle” komandas Ogrē pēc vārdu pārmaiņas pretinieku komandas spēlētājs man iesita pa degunu, pretī nesitu, sarkano kartīti negribējās saņemt. Viņi palika mazākumā, bet mēs guvām vārtus.
— Cik bieži trenējies?
— Treniņi ir trīs reizes nedēļā. Divi treniņi ar “RRKP Aizkraukli” un viens kopā ar veterānu komandu.
— Kam dod priekšroku — futbolam vai futzālam?
— Man patīk abi. Telpu futbolā viss notiek ātrāk, arī vārti ir mazāki.
— Ar ko nodarbojies ikdienā?
— Kādreiz strādāju celtniecībā, bet patlaban stabila darba nav, priecājos, ja ir kāda iespēja nopelnīt. Tā kā pusgadu bez panākumiem meklēju darbu, domāju strādāt ārzemēs. Negribas jau pamest Latviju, bet ko lai dara? Arī Anglijā un Īrijā taču spēlē futbolu.
