Kaut gan pēc sakāvēm Cēsu kaujās vācu karaspēkam, tā pārstāvjiem Strazdmuižā parakstot pamiera līgumu, Latvijas teritorija bija jāatstāj, savu solījumu viņi neizpildīja. Vācu dzelzs divīzijas komandieris Rīdigers fon der Golcs sāka sadarboties ar bijušo Krievijas armijas virsnieku Bermontu — Avalovu, kurš 1919. gada 12. jūnijā ar 350 vīru lielu ešelonu no Vācijas bija ieradies Jelgavā.
Slepenā vienošanās
Viņš bija atbraucis nolūkā nodibināt krievu brīvprātīgo armiju cīņai pret lieliniekiem ģenerāļa Judeniča armijas sastāvā Krievijas ziemeļos. Bermontu atbalstīja kāda Vācijā nodibinājusies monarhistu grupa, kurai vācu militārā vara bija devusi atļauju no emigrantiem un karagūstekņiem formēt krievu brīvprātīgās karaspēka daļas. Melnā bruņinieka pēcteci un krievu monarhistu saistīja tālākās politiskās intereses. Tāpēc 1919. gada 4. septembrī fon der Golcs un Bermonts — Avalovs noslēdza slepenu līgumu, kurā bija teikts, ka “vācu komandieris ģenerālmajors grāfs fon der Golcs augstāko vadību nodod krievu brīvprātīgās rietumarmijas ģenerāļa Judeniča atzītam komandierim — pulkvedim Avalovam — Bermontam”.
Avantūristu nodomi
Vācu karavīri, kuri brīvprātīgi neevakuējās, bija krievu pavēlnieka rīcībā un palika krievu dienestā. Saistībā ar līgumu, Bermonta nodibinātajā krievu brīvprātīgo armijā iekļāvās vācu dzelzs divīzija, vācu leģions, majora Kellera korpuss un rietumkorpuss. Bermonta armijā iestājās arī vairums Baltijas muižnieku. Vācu—krievu apvienotajā armijā bija 50 — 51 tūkstotis karavīru, no kuriem 40 000 bija vāciešu. Apbruņojums: 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu. Avantūristu Bermonta un fon der Golca mērķis bija nodrošināt sev uzvaru, iznīcinot Baltijas valstu neatkarību, kā arī Baltijas atkalpievienošanu monarhistiskajai Krievijai, saglabājot tajā vācu muižniecības īpašās privilēģijas.
Uzbrukuma draudu ēnā
Sākoties Bermonta uzbrukumam Rīgai (6. oktobrī), Austrumu frontes pavēlnieks un Kurzemes divīzijas komandiera pienākumu izpildītājs J. Balodis bija spiests veikt aizsardzības pasākumus savas frontes aizmugures nodrošināšanai. 9. oktobrī viņš iecēla kapteini Apsīti par Daugavas līnijas aizsardzības priekšnieku 50 km garā iecirknī no Skrīveriem līdz Stukmaņu muižai un no turienes līdz Krustpils dzelzceļa tiltam. Kapteiņa Apsīša rīcībā bija 2. pulka 5. rota, 4. pulka kājnieku un izlūku komanda, 1. eskadrons, Kokneses komandanta komanda un Stukmaņu etapa rota.
Trūkst bruņojuma
Skrīveru stacijā 10. oktobrī no Krustpils iebrauca 4. pulka 1. bataljons, kas ar savām trijām rotām ieņēma Daugavas labo krastu no Ogres līdz Skrīverim un vecos krievu ierakumus uz dienvidiem no Jaunjelgavas. 12. oktobrī no Veckalsnavas ieradās instruktoru rota. Neraugoties uz veiktajiem militārajiem pasākumiem, iecirknis no Skrīveriem līdz Pļaviņām bija vāji aizsargāts, tāpēc no Vecgulbenes uz šejieni atsūtīja leitnanta Brodera izlūku bataljonu un no Cesvaines — leitnanta Veckalniņa partizānu nodaļu. Brodera bataljonā bija trīs kājnieku rotas un jātnieku vads, bet Veckalniņa nodaļā — ap 50 cīnītāju. Vēl pēc dažām dienām kapteiņa Apsīša militāros spēkus pastiprināja ar Kurzemes divīzijas ložmetējnieku mācību rotu un 1. Valmieras bateriju (četri lielgabali). Taču bruņojums bija nepietiekams: tikai 575 durkļi (šautenes), 127 zobeni, deviņi ložmetēji, astoņas patšautenes, četri lielgabali.
11 gūstekņu un 18 šauteņu
Uzteicama ir Valmieras 4. pulka 1. bataljona 2. un 3. rota. Šīs rotas jau 14. oktobrī kopā ar Brodera bataljona izlūku nodaļu un Veckalniņa partizāniem sasniedza Taurkalnes staciju un muižu. Valmieras instruktoru rota izvietojās ierakumos pie Jaunjelgavas. 15. oktobrī ievērojami pretinieka spēki uzbruka Taurkalnes stacijai, un Valmieras 4. pulka 3. rota atkāpās līdz Jaunjelgavai, bet 2. rota pārcēlās pāri upei un izvietojās Daugavas labajā krastā. Vissekmīgāk bija darbojusies Brodera izlūku nodaļa, saņemot 11 gūstekņu un iegūstot 18 šauteņu. Pēc gūstekņu nopratināšanas noskaidroja, ka ievērojami pretinieka spēki koncentrējas Valles — Bārbeles — Skaistkalnes apvidū un gatavojas uzbrukt Jaunjelgavai. Arī pilsētas aizstāvji veltīgi netērēja laiku.
Nedomā padoties
Valmieras 4. pulka komandieris pavēlēja savām kreisā spārna vienībām pie Jaunjelgavas nocietināt priekštilta rajonu un ierīkot ierakumus arī Daugavas labajā krastā. Uz labā krasta aizsardzības pozīcijām aizgāja arī Brodera bataljona izlūku nodaļa un Veckalniņa partizāni. 18. oktobrī Skrīveru stacijā no Pļaviņām ieradās bruņuvilciens un 1. Valmieras baterijas vads ar diviem lielgabaliem. Tos novietoja pozīcijās pie stacijas (sk. shēmu).
Divas Valmieras 4. pulka rotas bija ieņēmušas ierakumus puslokā uz dienvidiem no Jaunjelgavas. No mācītāja muižas līdz kapsētai pie Valdenburgera: 3. rota ar četriem ložmetējiem un vienu granātmetēju labajā spārnā, bet instruktoru rota ar vienu ložmetēju kreisajā spārnā. Šo rotu flangus nodrošināja 2. rota Daugavas labajā krastā, rietumos no Jaunjelgavas, un Brodera bataljona vienības austrumos no Jaunjelgavas (sk. shēmu).
Pretinieka spēki
Uzbrukumu Jaunjelgavai plānoja vācu leģiona militārā vadība. Leģiona bazēšanās vieta bija Bauskas rajonā, bet tā komandieris — jūras kapteinis Zīverts. Leģionā bija 14 000 karavīru. Vācu leģionu sauca arī par Baltenlandes grupu. Leģions dalījās divās brigādēs. Katrā brigādē bija seši bataljoni, trīs baterijas un viens eskadrons.
Oktobrī otrās brigādes sastāvā darbojās arī Rikhofa bataljons (apmēram 500 — 600 karavīru). Uzbrukumam Jaunjelgavai leģiona vadība nozīmēja Brandisa bataljonu ar vienu bateriju, Jēnas bataljonu ar vienu bateriju, Rikhofa bataljonu un Petersdorfa nodaļu. Uzbrukumam bija jāsākas 17. oktobrī. Tā plānu vajadzēja īstenot trijās kolonnās. Labajai kolonnai (Rikhofa bataljons) virzienā no Kurmenes gar Ģirupniekiem uz Valdenburgu, pie Jaunjelgavas kapiem. Vidējai kolonnai (Jēnas bataljons) — no Valles gar Taurkalni uz Jaunjelgavu un kreisajai kolonnai (Petersdorfa nodaļa) — no Kalna muižas uz Jaunjelgavu (sk. shēmu). Brandisa bataljonam bija jāpaliek rezervē pie Birzgales. 17. oktobrī ieplānotais uzbrukums bija jāatliek stiprā sniega un lietus dēļ. Uzbrukums sākās 19. oktobra rītā.
Komandieri atklāj kaujas laukā
Rīta agrumā vācu bataljoni bija gatavi uzbrukumam. Arī baterijas ugunspozīcijās gaidīja komandu. Galveno triecienu vajadzēja dot Jēnas bataljonam, Rikhofam un Petersdorfam to atbalstot. Pēc spēcīgas latviešu pozīciju apšaudes vācu karotāji devās uzbrukumā 3. pilsētas aizstāvju rotai, bet pretuguns viņu piespieda nogulties.
Aizstāvju rotām lielu palīdzību sniedza baterijas vada un bruņuvilciena lielgabali no Skrīveru stacijas. Vācieši uzbrukumu uz laiku pārtrauca, ļaujot darboties tikai artilērijai. Ritmeistars fon der Jēna saprata, ka vilcināšanās tikai palielinās zaudējumus un var beigties ar sakāvi, tādēļ nolēma parādīt savu drosmi. Pēdējās rezerves rotas priekšgalā viņš pārskrējienos sasniedza priekšējās karavīru ķēdes. Pēc komandas visi devās triecienā. Vēl atlika noskriet pēdējos 100 metru, kad, trāpot galvā, Jēna krita un vācieši tālāk vairs nepavirzījās. Vakarpusē vāciešu uzbrukumi apsīka. Pretinieks aizgāja uz tuvāko mežmalu, atstājot kaujas laukā vairākus kritušos, arī savu komandieri Jēnu, kā arī vienu smago un vienu vieglo ložmetēju.
Vācieši atkāpjas
Vācieši uz laiku nocietinājās mežmalā iepretī Jaunjelgavas placdarmam. Apšaudes notika katru dienu, bet visi pretinieka mēģinājumi pievirzīties tuvāk pilsētas aizstāvju pozīcijām bija neveiksmīgi. Oktobra beigās un novembra sākumā vācu leģiona militārās vienības atkāpās gan Lietuvas, gan Bauskas un Jelgavas virzienā. Vācu leģiona spēki piedalījās arī izšķirošajā kaujā pie Rīgas.
Jaunjelgavas aizstāvēšanu vadīja Valmieras pulka 3. rotas komandieris kapteinis Spuļģis. Viņš komandēja aizstāvju spēkus 19. oktobrī un varonīgi atsita pretinieka pārspēka uzbrukumu. Kapteinis Spuļģis 1920. gada sākumā ir apbalvots ar Francijas ordeni “Legion d’honner chevalier”.
Par brīvību kritušajiem
Jaunjelgavas kapos ir piemineklis kritušajiem karavīriem. Kaujā pret bermontiešiem 1919. gada 6. novembrī pie Jaunjelgavas krita seši karavīri. Jaunjelgavieši cīnītāju piemiņai pie viņu kapavietas atklāja 2,25 metrus augstu granīta pieminekli. Piemineklī ir šāds teksts:
“Brīvībai dzimu, par brīvību kritu,
Lai brīvību bauda, kam liktens to lēmis”.
Zem uzraksta — bronzas vainags un šķēps. Zemāk teksts: “Varoņu nāvē par Latviju krituši 1919. gada novembrī:
Andrejs Kampars, Andrejs Krūklis, Antons Balčunas, Teodors Jespers, Aleksis Pētersons, Staņislavs Balulis”.
Pieminekli atklāja 1926. gada 18. novembrī. To veidoja Kurana akmeņkaltuvē pēc šīs firmas pašizgatavota meta.
1920. gadā te apglabātā virsleitnanta Andreja Kampara mirstīgās atliekas pārvestas uz dzimto Vecsvirlaukas pagastu pārbedīšanai turienes kapsētā.
Laikā, kad Latvija bija PSRS sastāvā, bronzas vainags ar šķēpu no pieminekļa bija pazuduši. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šie atribūti atkal ieņēma savu vietu brīvības cīnītājiem veltītajā piemineklī.
