Lāčplēša dienā pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, kuri karoja par to, lai mēs varētu dzīvot neatkarīgā Latvijā. Viens no viņiem ir ar Pļaviņām cieši saistītais ģenerālis Andrejs Krustiņš, kuram šogad apritētu 125 gadi.
Tēvzemes sargu priekšgalā
Andrejs Krustiņš ir dzimis 1884. gada 2. jūlijā zemnieku ģimenē Ungurmuižas pagasta Vesetniekos, vietā, kur Veseta ieplūst Aiviekstē. Pēc mācībām Aiviekstes pagasta skolā un Jēkabpils pilsētas skolā viņš, tāpat kā daudzi 20. gadsimta sākuma latviešu jaunekļi, kam trūka līdzekļu civilām studijām, bet gribējās iegūt augstāku izglītību un sasniegt ko vairāk par vienkārša zemkopja darbu, iestājās karaskolā un izcēlās ar gudrību un centību. Kad 1908. gada 14. jūnijā Čugujevas karaskolas priekšnieks nosauca jauno virsnieku vārdus, sākot ar sekmīgākajiem, otrais bija podporučiks Andrejs Krustiņš.
Dienesta gaitas viņš sāka 178. kājnieku pulkā Liepājā un jau pēc trijiem gadiem bija poručiks (Latvijas armijā šai pakāpei atbilst virsleitnants). Drīz sākās Pirmais pasaules karš un piedalīšanās kaujās rotas komandiera statusā. Līdzko bija iespējams, A. Krustiņš pievienojās latviešu strēlniekiem un tika norīkots dienēt 6. Tukuma bataljonā. Sekoja daudzas smagas kaujas, bet visasiņainākās bija 1916. gada Ziemassvētku kaujas. Latviešu strēlnieki, alkstot atbrīvot vāciešu okupēto Zemgali un Kurzemi, parādīja pārcilvēcisku drosmi un izcilas kaujas spējas, pārsteidzot kā vāciešus, tā arī krievu virspavēlniecību un Rietumu militāros speciālistus. Andrejs Krustiņš šajās kaujās atklāja izcila komandiera spējas un gada laikā no poručika uzdienēja līdz apakšpulkvedim un pulka komandierim, tika apbalvots ar daudziem ordeņiem, Jura krustu ar lauriem ieskaitot. Diemžēl cariskās Krievijas karaspēka vadība neprata izmantot latviešu strēlnieku gūtos panākumus, un tūkstošiem kritušo streļķu upuris izrādījās veltīgs.
Kopā ar saviem streļķiem
Pēc tam, kad Austrumlatviju okupēja vācu karaspēks, apakšpulkvedis Andrejs Krustiņš devās uz Krieviju un turpināja dienestu arī pēc 1917. gada oktobra boļševiku apvērsuma, jo gribēja palikt kopā ar saviem streļķiem. Būdams 3. sarkano strēlnieku brigādes komandieris, viņš iesaistījās antiboļševistiskā organizācijā, kurā bija daudz latviešu virsnieku, leģendāro strēlnieku komandieri pulkvedi Briedi ieskaitot. Krustiņš tika arestēts 1919. gada maijā un četrus mēnešus pavadīja Veļikije Luku cietumā. Kara tribunāls Krustiņam bija izvirzījis 25 pantus garu apsūdzību (kā sodamērs par 21 no tiem bija paredzēta nošaušana). Tomēr apakšpulkvedim izdevās izbēgt, un pēc 16 dienu gājuma oktobra sākumā viņš novārdzis un izbadējies ieradās Pļaviņās, kur bija izvietots Latvijas armijas Austrumu frontes pavēlnieka pulkveža Jāņa Baloža štābs, un stājās latvju brīvības cīnītāju rindās.
Kaujās nopelna ordeņus
Andrejs Krustiņš pulkvežleitnanta pakāpē tika iecelts par 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri. Jau tūlīt viņam bija jādodas cīņā pret bermontiešiem, kuri apdraudēja Rīgu. Šajās jaunajai Latvijas valstij izšķirīgajās dienās Krustiņš parādīja īstu varonību un komandiera prasmi. Par 1919. gada 3.— 10. novembra kaujām, kad viņa pulks uzbruka lielam pretinieka pārspēkam un piespieda to atkāpties, tādējādi sekmējot Rīgas atbrīvošanu, viņš tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni (LKO) un paaugstināts par pulkvedi.
II šķiras LKO pulkvedim Andrejam Krustiņam piešķīra par to, ka 21. novembra kaujā pie Jelgavas viņa pulks atkal sakāva bermontiešu pārspēku, ieguva bagātīgas trofejas un lika pretiniekam atkāpties visā frontē. Krustiņa pulks kopā ar pārējiem brīvības cīnītājiem turpināja vajāt bermontiešus, līdz 1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas pavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis varēja ziņot Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, Latvijas tautai un visai pasaulei, ka Kurzeme ir brīva.
Vairāki mēneši vēl pagāja kaujās ar sarkano armiju Latgalē, kur pulkvedis Krustiņš atkal izcēlās kā lielisks komandieris, līdz Latvijas armija kaujās atbrīvoja visu latviešu tautas vēsturisko teritoriju.
Divīzijas komandieris dzīvo Pļaviņās
Arī miera laikā Andrejs Krustiņš turpināja dienestu. No 1922. gada 1. aprīļa viņš dzīvoja Pļaviņās, jo bija iecelts par 1. Latgales divīzijas komandiera palīgu. Par labu dienestu pēc trijiem gadiem viņu iecēla par Kurzemes divīzijas komandieri un paaugstināja par ģenerāli, kas bija augstākā dienesta pakāpe Latvijas armijā.
Pēc vairāku gadu prombūtnes 1933. gadā ģenerālis Krustiņš atkal atgriezās Pļaviņās kā Latgales divīzijas komandieris un dzīvoja mājā iepretī dzelzceļa stacijai. Divīzijas štābam tajā laikā bija liela nozīme Pļaviņu dzīvē — armija ieguldīja līdzekļus pilsētas infrastruktūrā, te dzīvojošie virsnieki un karavīri tērēja naudu Pļaviņu veikalos un virsnieku balles baudīja īpašu popularitāti.
Andrejs Krustiņš par izcilu dienestu Latvijas armijā tika apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, I šķiras Viestura ordeni, kā arī ar augstiem Igaunijas un Lietuvas apbalvojumiem.
Par nepaklausību — nošaušana
Pēc padomju okupācijas Latgales divīziju iekļāva sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā kā 183. divīziju, un ģenerālis Krustiņš palika par tās komandieri. Kad latviešu virsniekus okupanti sūtīja uz “kursiem” Maskavā (īstenībā uz lēģeriem — aut.), Krustiņš atteicās braukt, tāpēc 1941. gada 9. jūnijā tika arestēts un čekistu pavadībā aizvests uz Maskavu. Par viņa turpmāko likteni nav precīzu ziņu. Ir tikai zināms, ka 29. jūnijā ģenerālim piespriests nāvessods un 10. oktobrī viņš nošauts.
No Pļaviņu puses nākušā varonīgā latviešu strēlnieku un brīvības cīnītāju komandiera atdusas vieta nav zināma. Tāpēc Lāčplēša dienā varam tikai iededzināt svecītes ģenerāļa Krustiņa un citu Latvijas neatkarības kaldinātāju piemiņai.
