Aizvadītā nedēļa bija diezgan saspringta, jo paralēli darbam skolā, kur vienmēr priecājos sastapt jauniešus, strādāju arī Valsts nodarbinātības aģentūras Aizkraukles filiālē — bezdarbniekiem mācu ekonomikas un komercdarbības pamatus.
Nedēļa nozīmīga šķita valstisku notikumu dēļ. Viens no svarīgākajiem noteikti bija Ministru kabineta izveidotā budžeta iesniegšana apstiprināšanai Saeimā. Visvairāk uztrauc tas, ka budžets izstrādāts ar salīdzinoši lielu deficītu — plānots, ka izdevumi būs 4,3 miljardi latu, bet ieņēmumi — 3,7 miljardi. Starpība ir milzīga, zinām, ka, lai budžetu izveidotu pat ar šādu deficītu, mēs meklējām papildu 500 miljonu latu, bet tagad būs jāmeklē vēl 600 miljonu. Tas ietekmēs ne tikai šo paaudzi, bet arī nākamās, jo diemžēl mūsu parādus būs jāmaksā vēl bērnubērniem.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji ar neticību raugās uz Starptautiskā valūtas fonda palīdzību, bet vispirms mums pašiem būtu jāizvērtē, kāpēc esam nonākuši šādā situācijā, ka jālūdz palīdzība starptautiskajiem aizdevējiem. Viņi tikai dara savu darbu. Par iespējamo valsts ekonomiskās situācijas pasliktināšanos jau laikus brīdināja gan ekonomisti, gan Latvijas Bankas prezidents, taču prognozes netika ņemtas vērā, un tagad esam tur, kur esam. Ar nožēlu jāatzīst, ka Latvijā joprojām saimnieko partiju darboņi, nevis valstsvīri.
Otrdien maniem pieciem ēdināšanas servisa speciālistu 4. kursa audzēkņiem bija lieliska iespēja doties braucienā uz Zviedriju ar prāmi “Tallink”. Sākumā mazliet uztraucos, jo jūrā bija vētra, taču viss noritēja labi, un pēc pāris dienām viņi atgriezās mājup. Topošajiem ēdināšanas servisa speciālistiem tā bija ļoti laba pieredze, priecājos, ka viņi ir apmierināti.
Trešdien masu medijos izskanēja ziņa, ka valdība papildinās aizliegto narkotisko vielu sarakstu ar vairākiem apreibinošajiem preparātiem. To vērtēju pozitīvi, bet dzirdēju ķīmiķu un speciālistu viedokļus, kuri apgalvo, ka šo apreibinošo vielu piedāvājums ir neierobežots un aizliegtās narkotiskās vielas var nomainīt ar citām. Domāju, ka valdībai būtu jāveic daudz nopietnāki pasākumi, jo ar aizliegumu vien nebūs līdzēts. Lai šo problēmu risinātu, jāuzlabo gan ekonomiskā, gan sociālā situācija, jo tieši naudas trūkums ģimenēs, stress un citi apstākļi veicina narkotisko vielu lietošanu.
Tā kā viss valstī notiekošais ir savstarpēji pakārtots, samazinoties valsts finansējumam dažādās nozarēs un palielinoties bezdarbam, strauji pieaug arī noziedzības līmenis, īpaši jauniešu vidū. Turklāt policistu skaita samazināšana situāciju tikai pasliktina. Klāt arī laiks, kad vakari kļūst arvien tumšāki un dzīvot paliek nevis drošāk, bet gan bīstamāk.
Piektdien dzirdēju par jauniem “cūku gripas” uzliesmojumiem gan pasaulē, gan inficēšanās gadījumiem Latvijā. Mūsu valsts pat izteikusi vēlmi palīdzēt Ukrainai. No vienas puses to uztveru kā pozitīvu žestu. Iespējams, ja abas valstis veiktu kopīgas aktivitātes, tas mazinātu risku saslimt ar šīs gripas vīrusu. Bet, vērtējot objektīvi, rodas jautājums, ko valdība būtu gatava darīt, lai no “cūku gripas” pasargātu Latvijas iedzīvotājus, jo arī mums pašiem vajadzētu veikt dažādus profilakses pasākumus? Pretrunīga situācija ir arī ar vakcīnām. Vieni apgalvo, ka ir jāvakcinējas, bet citi teic, ka tie nav pārbaudīti medikamenti, tāpēc nav zināms. kā ietekmēs katra cilvēka veselību.
Valsts ekonomiskās situācijas dēļ arī izglītības iestādēm finansējums ievērojami samazināts, tas rada bažas arī par arodskolu turpmāko darbību. Negatīvi vērtējams Izglītības un zinātnes ministrijas uzņemšanas plāna samazinājums Vecbebru Profesionālajai vidusskolai par 30%, līdz ar to samazinās arī uzturēšanai piešķirtie līdzekļi, ko aprēķina pēc vidējā audzēkņu skaita. Apzinoties dramatisko situāciju valstī, skolā ir sagatavotas programmas pieaugušo pārkvalifikācijai un apmācībai. Manuprāt, arodskolas ir ļoti vajadzīgas mācību iestādes, tajās audzēkņi var iegūt ne tikai vidējo, bet arī profesionālo izglītību. Kādu no skolām slēdzot, var nodarīt nopietnu kaitējumu. Tas mani ļoti uztrauc, jo, ja valdība nedomā par izglītību, tad to maz interesē valsts un tās iedzīvotāju nākotne. Tas ietekmē gan pamatizglītības, gan profesionālās izglītības iestādes, jo apgrūtina bērnu nokļūšanu skolās, samazinot izglītības sasniedzamību.
Ik dienu tiekoties ar skolēniem, esmu pamanījusi, ka valstī notiekošais lielā mērā ietekmē arī viņus. Turklāt aptuveni 70 procentu mūsu audzēkņu ir no laukiem. Pieaugot bezdarbam, daudzām ģimenēm samazinājušies ienākumi, un bieži vien ir situācijas, kad audzēkņiem ir grūtāk ar iztiku vai nepaliek naudas mājupceļam. Taču mums viņi rūp, tāpēc neļaujam visam aiziet pašplūsmā. Lai palīdzētu, cenšamies apzināt situāciju, sazināmies ar pašvaldībām, kā arī sociālajiem dienestiem. Pērn radām iespēju skolēniem pusdienās bez maksas dot zupu, diemžēl pašreiz to nevaram atļauties, bet mēģinām darīt to, kas ir mūsu spēkos. Visvairāk satrauc, ka var pienākt brīdis, kad daļa skolēnu finansiālo apstākļu dēļ vairs nevarēs apmeklēt skolu.
Varētu teikt, ka valsts ekonomiskā situācija daļēji ietekmē arī bērnu koncentrēšanos mācībām. Viena daļa audzēkņu saprot, ka dzīvē kaut ko var panākt un veidot karjeru tikai mācoties, bet citi, tiesa gan, mazākā daļa, nesaskata motivāciju mācībām, jo netic iespējai pēc tam atrast darbu. Daudzi domā arī par došanos peļņā uz ārvalstīm. Mēģinām skaidrot, ka tur ne vienmēr būs patīkams un pietiekami labi apmaksāts darbs, kāds varbūt sākumā gaidīts. Bieži vien tās ir ilūzijas no dzirdētajiem veiksmes stāstiem, bet pašlaik bezdarbs palielinās arī tur.
Lai arī vairums cilvēku brīvdienās atpūšas, man tas ir laiks, kad jāpaveic visi nepadarītie darbi. Tā bija arī sestdien un svētdien. Laboju audzēkņu kontroldarbus un kārtoju citas lietas. Ziemas krājumi, par laimi, sarūpēti — sagatavoti gan ievārījumi, gan gurķu konservi, jo, kā jau latviešiem ierasts, pasliktinoties situācijai, mēs uzreiz sarosāmies. Manuprāt, tieši darba tikums ir pamatā tam, ka mūsu tauta nekad nav cietusi badu, tāpēc šī vērtīgā īpašība jāsaglabā arī turpmāk.
Neraugoties uz nebūšanām valstī, mēs, Vecbebru profesionālās vidusskolas kolektīvs, esam cerību un gribas pilni turpināt mācīt bērnus tāpat kā līdz šim, jo viņi pie notiekošā nav vainīgi. Ceram, ka mūsu audzēkņi nākotnē palīdzēs celt valsts ekonomiku gan novadā un reģionā, gan Latvijā kopumā. Tā kā esmu pieticīga optimiste, uzskatu, ka valsti no krīzes izglābs tieši mūsu, latviešu stiprais gars un darba mīlestība. Ceru uz gaišāku nākotni un domāju, ka jau nākamā gada beigās mēs varētu sagaidīt uzlabojumu.
