Paraža Mārtiņdienā gatavot zosi Latvijā radusies tikai muižnieku laikos, kad zemnieki, pārmantojot bagāto ļaužu tikumus, gaiļu un vistu vietā Mārtiņos sākuši ēst zosis. Par ticējumiem un izdarībām saistībā ar Mārtiņdienu stāsta I. Gaišas Kokneses vidusskolas skolotāja folkloras kopu vadītāja Inguna Žogota.
— Senāk Mārtiņos ne tikai ēda zosis un gaiļus, bet veica noteiktas izdarības. Kādas tās bija?
— Mārtiņos bija sākums maskotajiem gājieniem, kurus katrā Latvijas vietā sauca citādāk. Vidzemē bija Mārtiņa veči, ķekatnieki, mārtiņbērni. Savukārt Seces apkaimē tos dēvēja par vakara vecīšiem. Maskas šim gājienam katru gadu gatavoja no jauna. Mūsdienās tās var nopirkt veikalā, bet sendienās maskas bija kas īpašs. Tās deva spēku no tēla, kādā valkātājs iejutās, — ja pārģērbies par Gaili, tad būsi tik gādīgs kā gailis par savām vistām, Dzērve savukārt bija gudrības simbols. Gājienu dalībnieki apmeklēja mājas, skatījās, kā cilvēki sagatavojušies svētkiem, vai gailis pagatavots, vai galds uzklāts. Masku vidū bija arī Garā sieva vai vīrs un citas. Mūsdienās šādi pārģērbušos ļaudis būtu bail mājās iekšā laist. Daudziem problēmas ar iztikšanu, un šādi gājieni laikam būtu nevietā. Ķekatnieki galvenokārt bija pieaugušie, bērni līdzi negāja — palika mājās, jo baidījās no šiem ērmiem.
— Vai mūsdienās viegli turpināt šīs tradīcijas?
— Latviskās tradīcijas noteikti ir jāsaglabā, tikai šis uzdevums internacionālajā, eiropeiskajā gadu gaitā kļūst arvien grūtāk izpildāms. Lielajos svētkos tas izdodas vieglāk. Mārtiņos ir problemātiski. Miķeļi, kuri vairāk saistīti ar tirgiem joprojām saglabā savu popularitāti. Katri svētki saistīti ar līdzdarbošanos, gatavošanos, bet cilvēks palicis slinks. Senajos laikos, kad vakaros nebija ko darīt, gatavošanās svētkiem, kopā sanākšana bija vienīgā nodarbe. Mūsdienās izklaides iespēju daudz, īpaši rīdziniekiem, lielpilsētu iedzīvotājiem.
Lai tradīcijas nezaudētu savu pievilcību, ir jāstrādā, jāizskaidro, kāpēc tās vai citas lietas tiek darītas, un tām patiesi jātic. Ticība aizrauj līdzi arī citus. Kāpēc, piemēram, veļu laikā nesa cienastu aizgājēju dvēselēm, kāpēc Mārtiņos jāupurē gailis?
