Viņš zina: ja viņa sieva uzzinās, tad zaudēs ģimeni, bērnus. Arī apzinoties šo risku, viņš nespēj mainīties. Vai arī nevēlas, jo ir labi tāpat. Vai arī ģimene nav pietiekami nozīmīgs iemesls.
Ralfam ir ap trīsdesmit, vairāk kā desmit gadu viņš ir precējies, ģimenē aug trīs bērni. Vīrietis strādā vadošā amatā reklāmas jomā, labi pelna. Ģimenei pieder liela privātmāja, katram ir savs auto. Taču jau vairākus gadus Ralfam ir attiecības ārpus ģimenes.
Vienmēr kaut kā pietrūkst
— Ko tu saproti ar jēdzienu “krāpšana”?
— Melot sev vai melot apkārtējiem — tā ir krāpšana jebkurā gadījumā. Gadiem ilgi esmu slāpējis vēlmi dzīvot tā, kā vēlos, izlicies, ka man ir interesanti, ka spēju dzīvot vienai sievietei, ka kopdzīve ar viņu man ir piepildīta, bet tā nav. Esot kopā ar vienu cilvēku, beidzu attīstīties un augt garīgi. Ir jau forši, arī no malas izskatās idille — laimīgā ģimenīte, piepildīti un skaisti, taču vienmēr kaut kā pietrūkst.
— Ko tu meklē sievietēs?
— Garīgumu. Lai visu laiku ir interesanti, lai katrs kopā pavadītais mirklis ir piesātināts un pilnvērtīgs. Ne vienmēr sarunas un draudzība pāraug nopietnākās attiecībās, bieži pietiek tikai ar komunikāciju.
Līdz šim ir bijis tā, ka ar vīriešiem neko man interesējošu neesmu varējis pārrunāt, domāju, ka vīrieši kā sarunbiedri ir diezgan vienpusīgi. Ar viņiem man grūti rast kopīgu valodu, pat neiespējami. Trūkst garīgā dziļuma, tāpēc es nelasu vīriešu žurnālus, bet gan sievietēm domātos. Un lasu tos ne jau tāpēc, lai izzinātu sievietes dabu. Intervijas un stāsti, ko izlasu, mani iedvesmo.
Grūti sāpināt otru
— Cik ilgu laiku tev interesē sieviete ar kuru tu satiecies?
— Atkarīgs no cilvēka. Sievietes, ar kurām satiekos, gandrīz vienmēr stāsta vienu un to pašu: septiņus, desmit, divpadsmit gadu dzīvoju laulībā, nu man tas viss ir piegriezies, tagad daru, ko gribu, un beidzot jūtos laimīga. Ir cilvēki, kuri vienās attiecībās sevi un otru “izsmeļ” salīdzinoši ātri, un tālāka kopādzīvošana tāpēc, ka tā vajag, ir liekulība.
— Kāpēc beidzas tavas attiecības?
— Kā kuru reizi. Dažkārt interese zūd sievietei, dažkārt — man. Vienā brīdī jūti, ka nu jau katrs esam uz cita viļņa, vairs nekas nesaista. Turklāt sievietēm vajag ne tikai draudzību, viņas vēlas, lai komunikācija pāraugtu nopietnās attiecībās.
— Tomēr paliec kopā sievu.
— Esmu cilvēks, kuram ir grūti otru sāpināt. Bet es neesmu kopā ar sievu aiz žēluma.
Sekss visu sabojā
— Kādas sievietes tev patīk?
— Man patīk nobriedušas sievietes, kuras ir garīgi dziļas un var daudz sniegt.
— Sievietes, ar kurām tu satiecies, zina, ka neesi brīvs, tomēr tiekas ar tevi. Kāpēc?
— Viņas man to ir teikušas, turklāt visas nosauc vienu un to pašu iemeslu — dabiskums. Neizlikšanās. Patiesums. Komunicēšanas maniere, spēja uzturēt patīkamu sarunu. Runāt ir viegli. Patlaban tiekos ar sievieti, kurai ir attiecības, viņa ir laimīga kopā ar savu vīrieti, emocionāli viņiem ļoti saskan, arī vizuāli viņš viņai patīk. Tomēr tajā pašā laikā mēs ar šo sievieti tiekamies, runājam, viņa stāsta par savām attiecībām, un es zinu, ja es teiktu “jā” tuvākām attiecībām, viņa būtu kā septītajās debesīs. Taču nekad to nedarīšu, sekss visu sabojātu un šīm attiecībām pieliktu punktu.
— Ieguvumi no šīm attiecībām?
— Sarunas. Pēc tām jūtos uzlādējies, piepildīts ar jaunu enerģiju. Dažreiz jūtos kā psihologs, jo nepārtraukti kādu uzklausu. Sievietes nereti atzīst, ka es protu atraisīt emocijas, ka viņas ir stāstījušas lietas, par kurās nevienam nebūtu gatavas atzīties. Bet es to nedaru apzināti, necenšos izvilināt noslēpumus, varbūt atmosfēra, ko radu, sievietei ļauj atslābināties.
— Ja sieva zinātu par tavām paralēlajām attiecībām, draudzību, kā viņa reaģētu?
— Iespējams, attiecības beigtos.
— Vai patlaban tavā dzīvē ir kāda īpaša sieviete?
— Jau ilgāku laiku paralēli visām draudzībām man ir tuvas attiecības ar sievieti, kura ir vecāka par mani. Viņa ir cilvēks, kuru es apbrīnoju. Apkārtējo priekšstats par šo ģimeni ir visvislabākais — laba izglītība, labs darbs, vīrs, bērni, suns. Sabiedrībā iet rokās sadevušies, bet tā ir liekulība. Fasāde ir ideāla, taču, uzzinot, kā ir patiesībā… Nu, nebūsim muļķi, nemānīsim sevi, viss ir citādi, nekā izskatās no ārpuses, nav ne perfektas ģimenes, ne laimīgas mīlestības, attiecību — līdz nāve viņus šķirs.
Ja zinātu, kā
— Tātad netici, ka iespējamas tādas “klasiskās” attiecības?
— Nezinu. Varbūt. Var veikt ķīmijas eksperimentus un pierakstīt rezultātus, bet cilvēka jūtu oksidēšanās — reducēšanās procesa rezultāti vienmēr ir atšķirīgi un nav prognozējami. Jo radošāka personība, jo ātrāk notiek cilvēka garīgā attīstība, izaugsme, jo lielāka iespēja, ka viņam vajadzēs “papildporciju”. Un, protams, vienmēr ir kārdinājums. Neviens dators nav tik sarežģīts kā cilvēka prāts un uztvere, varbūt tāpēc pat vienas dzīves laikā neizdodas atrast īsto pusi. Kaut bieži vien ir licies, ka tā ir ļoti, ļoti tuvu.
— Bet nekad desmitniekā?
— Kādu laiku katrās attiecībās ir arī desmitniekā, bet tas ir tikai sākumā.
— Bieži iemīlies?
— Laikam jā. Gadiem ejot, cilvēku izvērtē rūpīgāk, ņemot vērā pieredzi, tāpēc iemīlos retāk, bet spēcīgāk.
— Tas ir labi vai slikti?
— Pozitīvi. Varbūt kādā brīdī tas sāpina, bet katras grūtības, arī šādas, norūda, padara gudrāku. Iemīlēšanās nav atkarīga no manis. Ir jūtu ķīmija, un viss. Agrāk likās, ka iemīlos no pirmā acu uzmetiena un man “širmis aizveras”, es to sievieti varēju dievināt, būt kopā no rīta līdz vakaram, bet tad plīvurs no acīm nokrīt, atgriežos realitātē. Biju pārsteigts, ka nesen pakāpeniski iemīlējos sievietē, kura sākumā nešķita pievilcīga nekādā ziņā — ne garīgi, ne vizuāli. Tie ir sīkumi, kas liek iemīlēt. Ir kaut kāda patiesība, pie kuras kādreiz esmu nonācis, un, ja no sveša cilvēki dzirdi šīs atziņas tieši tādā pašā tekstā, tas pārsteidz un satuvina. Garīgā pasaule ir interesanta, tajā var rakt un rakt. Viss sarežģītais patiesībā ir ļoti vienkāršs, tāpēc es domāju, ka arī šajā gadījumā, tas vai vajag dzīvot vienam cilvēkam, ikvienam jāizlemj individuāli. Nav tikai “pareizi” vai “nepareizi”. Katra dzīve ir unikāla tāpat kā pieņemtie lēmumi.
