Jauns, aktīvs, mērķtiecīgs — tāds ir 21 gadu vecais irsietis Imants Ungurs. Atšķirībā no vairuma savu vienaudžu viņš nav pametis dzimto vietu — Iršus, lai dotos laimes meklējumos, bet palicis tai uzticīgs. Lai gan Imanta dzīve nav bijusi viegla, tas viņu nav nocietinājis, bet gan padarījis līdzcietīgāku pret citu sāpēm. Jaunietis trešo gadu strādā Iršu pagastā, bērnunamā — patversmē “Dzeguzīte”, par audzinātāju, bet kopš oktobra — arī par sociālo darbinieku.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS:
Imants Ungurs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1987. gada 22. decembris, Irši.
IZGLĪTĪBA:
studē Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas “Attīstība” 2. kursā.
DZĪVESVIETA:
Irši.
NODARBOŠANĀS:
audzinātājs, sociālais darbinieks bērnunamā — patversmē “Dzeguzīte”.
ĢIMENE:
neprecējies, brālis Oskars un tēvs — Valdis.
VAĻASPRIEKS:
volejbols, dejošana, mūzika.
HOROSKOPA ZĪME:
Mežāzis.
Agri kļūst patstāvīgs
— Vai esi savas dzimtās vietas patriots?
— Laikam jau esmu. Es nevarētu iedomāties dzīvojam citur, īpaši pilsētā, jo ikdienas burzma un kņada man traucē.
Es esot piedzimis neilgi pirms Ziemassvētkiem ceļā uz slimnīcu, turklāt tieši uz Pērses tilta. Zīmīgi, jo man dzīvē ir daudz mērķu, kurus vēlos sasniegt, un, iespējams, tilts ir to simbols.
— Vai, lai strādātu bērnunamā, nekur īpaši nav jāmācās?
Iršos pabeidzu Pērses pamatskolu, pēc tam iestājos Vecbebru profesionālajā vidusskolā, datorsistēmu tehniķos. Pēc skolas beigšanas, man piedāvāja strādāt “Dzeguzītē” par datorpulciņa vadītāju. Gadu nekur nemācījos, bet bērnunama direktore Inga Ķieģele mudināja iegūt augstāko izglītību, un nu jau otro gadu studēju Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas “Attīstība” 2. līmeņa bakalaura studiju programmā “Sociālais darbs” ar specializāciju sociālajā pedagoģijā. Pērn ieguvu arī autovadītāja apliecību.
— Kāpēc nolēmi studēt tieši sociālo darbu?
— Vēlos palīdzēt citiem pārvarēt likteņa triecienus. Mana dzīve nebija viegla. Agri zaudēju māti un no savas ģimenes gandrīz nekādu atbalstu nesaņēmu. Daudziem bērniem ir viss, ko sirds kāro, bet man tas bija jāsasniedz paša spēkiem. Daudz agrāk nekā mani vienaudži kļuvu patstāvīgs. Sāku strādāt jau 15 gadu vecumā. Esmu strādājis tirdzniecībā un kulinārijā. Jau vairākus gadus dzīvoju viens. Arī par mācībām maksāju pats.
Dzīves pamatvērtības bērnos būtu “jāieliek” ģimenei, bet man tās iemācīja kāds paziņa, lāga vīrs Modris. Par to viņam esmu ļoti pateicīgs, un man viņš joprojām ir ļoti liela autoritāte.
Var iemācīt tik, cik spēj saņemt
— Tu strādā pusslodzi gan kā audzinātājs, gan sociālais darbinieks. Kāda ir tava darba ikdiena?
— Ikdienā bērnus uzraugu un pamācu. Organizēju arī viņu brīvā laika pavadīšanu, darbošanos pulciņos. Sākums nebija viegls. Bērni mēģināja atrast manas vājās vietas, lai varētu ar mani manipulēt. Taču es nepadevos, un nu viss ir kārtībā. Bērnunama audzēkņi vairāk vai mazāk ir mani vienaudži, mums ir viegli saprasties, jo arī pats esmu saskāries ar tām problēmām, kādas ir viņiem.
Tikai nesen sāku strādāt par sociālo darbinieku un sapratu, ka tas ir daudz vienmuļāk nekā būt audzinātājam. Audzinātājam visu laiku jādarbojas ar bērniem, bet sociālais darbs ir dažādu jautājumu un sasāpējušu problēmu risināšana. Visgrūtāk ir apzināties, ka palīdzība vajadzīga daudziem, bet visiem to vienlaikus sniegt nevaru.
— Vai, tavuprāt, aizejot patstāvīgā dzīvē, bērnunama jaunieši spēj pietiekami labi iekļauties sabiedrībā?
— Šos jauniešus nosacīti var iedalīt divās “nometnēs” — tie, kuri tiek dzīvē uz priekšu un bez problēmām iejūtas sabiedrībā, un tie, kuriem tas nav pa spēkam. Viņiem ir dažāda pagātne. Mazs bērns pārdzīvoto var aizmirst, bet pieaugušajam tas praktiski ir neiespējami. Lai pārvarētu šo barjeru, ļoti daudz jāstrādā pašam ar sevi vai jāizmanto speciālistu palīdzība. Bieži vien daudziem viss jāsāk gandrīz no nulles. Situāciju sarežģī arī finansiālās problēmas. Ja kāds no vecākiem ir miris, jaunietis saņem apgādnieka zaudējuma pensiju un tad ir vieglāk iztikt, bet vairumam jādzīvo no mazumiņa. Ir gadījumi, ka jaunieši vienkārši salūzt, jo nesaņem pietiekamu atbalstu.
Sabiedrībā valda priekšstats: ja reiz esi no bērnunama, tad tev visu pienes uz paplātes, bet tā nav. Cilvēki šos bērnus un jauniešus uztver līdzīgi kā cietumniekus un citādi domājošos, izveidojot tādu kā neredzamu sienu. Ja apkārtējie uz bērnunama bērniem šādi raudzīsies arī turpmāk, tad viņus tā īsti nekad arī nespēs izprast. Attieksme būtu jāmaina arī pašiem jauniešiem, jo mēs, audzinātāji, viņiem varam iemācīt tikai tik daudz, cik viņi ir gatavi ņemt pretī.
Iršos pierasts
— Arvien vairāk jaunu cilvēku dodas uz pilsētām vai ārpus Latvijas, tikai retais paliek laukos, un tu esi viens no viņiem. Kas tevi motivē palikt te un darboties?
— Esmu apmierināts ar dzīvi. Kas būs, ja visi aizbrauks? Tie, kuri aizbrauc, neredz citu izeju. Vispirms vajadzētu izsvērt visus par un pret, bet izvēle ir katra paša ziņā. Arī manu draugu vidū ir tādi, kuri devušies prom. Diemžēl pēc tam attālināmies. Sazināmies reti, mainās intereses, vide. Iršos esmu pieradis, bez šīs vietas nevaru dzīvot. Te rit visa mana dzīve — ir mājas un darbs, draugi. Aizbraucot es šo vietu atstātu likteņa varā, bet, paliekot te, man varbūt izdosies kaut nedaudz mainīt tās ierasto ikdienu.
— Ko dari brīvajā laikā?
— Kopš 3. klases spēlēju volejbolu. To daru joprojām. Trenējos, kopā ar komandu piedalos sacensībās. Nesen Lielvārdē ieguvām pirmo vietu. Mājās ir gan medaļas, gan kausi, par to prieks. Komandai daudz palīdzējusi gan vietējā pašvaldība, gan citi cilvēki. Tas mudina darboties arī turpmāk. Kādu laiku dejoju arī modernās dejas, līnijdejas un tautas dejas. Man patīk dažādot savu dzīvi, bet tā kā visu apvienot ir grūti, paliku pie savas sirdslietas — volejbola. Tagad jāgaida sporta halles atklāšana, lai var nodoties šim sportaveidam pa īstam.
Iemācās kontrolēt emocijas
— Tev ir bijusi iespēja pabūt arī ārpus Latvijas?
— Ar organizācijas “Imka Latvija” starpniecību divas nedēļas pavadīju Rumānijā, kur man bija iespēja apgūt personības attīstības programmas pirmo soli. Visvērtīgākais ieguvums noteikti bija prasme iemācīties kontrolēt savas emocijas. Tagad varu smaidīt, kad vien vēlos, un otrādi. Nopietns pārbaudījums bija, kad mūs visus uz divām dienām izlika no viesnīcas. Programmā tā bija paredzēts. Mums vajadzēja iemācīties izdzīvot bez citu palīdzības. Dalījām pienu, veicām citus darbus. Arī par nakšņošanu bija jāgādā pašiem — varējām palikt kaut vai zem klajas debess. Atgriežoties Latvijā, sapratu, cik gan labi ir atkal būt mājās! Beidzot varēju nobaudīt ierasto ēdienu un maizi, jo Rumānijā baltmaize ir negaršīga, ar mūsējo to nevar pat salīdzināt.
Romantiķis ar skaidru ģimenes vīziju
— Tu teici, ka nesaņēmi atbalstu no ģimenes. Vai jau esi iztēlojies, kādai vajadzētu būt tavai ģimenes dzīvei?
— Varētu teikt, ka konkrēti zinu, ko vēlos — mīļu sievu, vismaz trīs bērnus, jo man ļoti patīk ar viņiem darboties, kādu mājdzīvnieku un māju. Man ir svarīgi, lai ģimenes dzīvē un savstarpējās attiecībās valdītu harmonija. Turklāt sirdī esmu īsts romantiķis — man svarīga atmosfēra, tāpēc bieži patīk atpūsties sveču gaismā.
— Jauniešiem parasti ir savs viedoklis par valstī notiekošo. Kāds ir tavs redzējums?
— Ekonomiskā krīze ietekmē visus. Palielinoties bezdarbam, daudzi ir zaudējuši cerības dzīvot normāli, un tas savukārt vairo alkoholiķu skaitu, kas jūtams arī Iršos. Iedzīvotāji vairs netic uzlabojumam. Ierasts, ka pēc melnās svītras nāk arī baltā, tāpēc domāju, ka ar laiku viss mainīsies, tikai jābūt pacietīgiem. Ir daudz cilvēku, kuri saļimst grūtību priekšā, bet nevajag padoties, jāiet paceltu galvu, tā, kā to daru es.
Vēlas vairāk, nekā var sasniegt
— Kas tev dod spēku darboties un nepagurt?
— Tieši piedzīvotās grūtības mudina cīnīties par labāku dzīvi. Pēc horoskopa esmu Mežāzis, un man piemītošā spītība līdz šim ir palīdzējusi sasniegt daudzus mērķus. Turklāt esmu optimists. Uz notiekošo cenšos raudzīties pozitīvi. Reizēm ir ļoti grūti un gribas jautāt, kāpēc tā notiek tieši ar mani? Bet šo sajūtu pārvaru, un viss atkal ir kārtībā. Vairums cilvēku smejas par seriālos atainoto dzīvi, bet mana tiem tik tiešām līdzinās. Tas, ko esmu pārdzīvojis, mani ir ļoti norūdījis.
— Tev ir tikai 21 gads, un līdz šim tu visu esi sasniedzis pats. Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Ieceru ir ļoti daudz, bet visas negribu atklāt. Pamazām vēlos piepildīt ikvienu no tām. Pirmkārt, gribu veiksmīgi pabeigt studijas, lai pēc tam varētu iegūt arī psihologa diplomu, jo viens no lielākajiem sapņiem ir nodibināt sociālās aprūpes centru. Nevēlos, lai vēl kādam klātos tā, kā man, gribu, lai citi tam tiek ātrāk pāri. Vienmēr sev izvirzu augstāku mērķi, nekā iespējams sasniegt. Tas motivē tiekties uz augšu soli pa solītim.
Citi par Imantu Unguru
Sandra Goldberga,
bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” direktores vietniece:
— Imants te strādā vairāk kā divus gadus. Viņam piemīt pozitīva spītība, un tieši tas palīdz sasniegt visu iecerēto. Gribētu novēlēt Imantam, lai viņš “netur savu sveci zem pūra” un iegūtās zināšanās dalās ar citiem.
Artūrs Stivriņš,
bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” audzēknis:
— Imants ir mans audzinātājs. Lai gan reizēm stingrs, viņš ir ļoti saprotošs un izpalīdzīgs. Imants zina, ko dzīvē vēlas sasniegt. Viņam piemītošā humora izjūta uzjautrina ikvienā situācijā.
