Lietuvas Ķedaiņu rajona Tiskūnu ciema iedzīvotājiem nopietnas raizes sagādā sumbri, kas ik pa laikam apciemo viņu tīrumus un šad tad sastopami arī tuvējā mežā, kur šie dzīvnieki apmetušies aptuveni pirms desmit gadiem.
Vietējie ļaudis stāstījuši, ka ciema tuvumā pinkaino milzeņu pulciņš redzams vai ik dienu. Mūsdienās iemācīties sadzīvot ar sumbriem, kas agrāk bijuši izplatīti visā Eiropā, nav viegli. Tas vēl nekas, ja viņi rāmi pagrauž kādu bieti zemnieka tīrumā vai apguļas vagās pasildīties saulītē. Daudz grūtāk aprast ar skatu, kad prāvs sumbru bars brāžas pāri laukiem “kā smags viesulis” — atzīst cilvēki.
Tiskūnu ciema sabiedriskās padomes vadītājai Vidai Vansevičienei nācies dzirdēt ne vienu vien tēlainu un smieklīgu stāstu par to, kā vietējie ļaudis satikušies ar sumbriem. “Kamēr klausos, tikmēr nāk smiekli, bet, šovasar sēņodama, pati satiku sumbru — nu, kad tāda masa aizlēkšo tev garām, visi joki acumirklī aizmirstas,” viņa atzinusi.
Ciema iedzīvotāja Elēna Dumbinskiene avīzei pārstāstījusi sava kaimiņa piedzīvojumus — sastopot mežā vairākus sumbrus, vīrs devis kājām vaļu un… ieskrējis tieši mežacūku pulciņā, kas tikai vairojis viņa pārbīli.
Viņas dēls Aidans Dumbinsks pasācis sumbrus skaitīt — ne tik daudz pētnieciskas intereses pēc, bet cenšoties noteikt kaitējumu, kas nodarīts viņa tīrumiem.
“Vakar savos laukos saskaitīju septiņus, bet citkārt vienā dienā gadījies redzēt no 25 līdz 40. Vai varat iedomāties, kas paliek pāri no sējumiem, ja tos izbradā 160 spēcīgu kāju? Izskatās, it kā tanks būtu gājis pāri,” bēdās dalās zemnieks. Viņš centies saņemt no valsts kompensāciju, bet bez panākumiem.
Dumbinska kaimiņš Roms Būgs stāsta, ka mēģinājis sumbrus aizdzīt no saviem laukiem, bet nobijies. “Signalizēdams piebraucu ganāmpulkam pavisam tuvu, bet šie pat nereaģē. Reaģēt nācās man pašam — iztēlojos, kas būs, ja viņi saskaitīsies un nāks man virsū, un ātri vien devos prom,” viņš atceras.
